Kāpēc daži bērni sāk runāt krietni vēlāk par saviem vienaudžiem

"Kad manam dēlam palika 11 mēneši, sāku no viņa gaidīt pirmo vārdus. Protams, atbilstoši attīstības normu tabulām, kurās bija teikts, ka ap gada vecumu mazulis jau sāks izrunāt vārdus "mamma" un "tētis", "dod…" un citus mazos vārdiņus.

Gada vecumā dēls nesāka runāt. Pusotra gada vecumā – arī nē. Starp citu, klusēja viņš arī divu gadu vecumā. Nu kā lai saka – klusēja... Aiztaisīt muti viņam bija absolūti neiespējami. Tomēr izvilināt no skaņu jūras sakarīgu vārdu, kaut vienu, arī nebija iespējams.

Vecmāmiņas vienbalsīgi skaitīja mantru: "Viņš taču ir puika, tie visu dara vēlāk." Kopā ar speciālistiem nolēmām pagaidīt līdz trīs gadu vecumam. Bet tikmēr darīju divas lietas, kā man šķita, optimālākās šim brīdim. Es bez apstājas ar viņu sarunājos un pastāvīgi lasīju priekšā.

Dēls sāka runāt divu gadu un trīs mēnešu vecumā. Burtiski dažās nedēļās izejot visus etapus: no zilbēm līdz divdabja frāzēm. Es nepārspīlēju. Turklāt izrādījās, ka viņš atceras praktiski visu, ko esmu viņam lasījusi – citātus no dzejas un pasakām," tā "Deti.Mail" stāsta kāda mamma.

Puikas skrien, bet meitenes runā? Vai tā ir patiesība, uzzini šeit.

Varētu uzelpot. Bet… Jautājums ir tāds, kas patiesībā ir aktuāls daudzām mūsdienu mammām: kāpēc bērna runas attīstība 21. gadsimtā notiek vēlāk, sliktāk? Lūk, logopēde Komarova atbild uz dažiem jautājumiem.

Mūsdienās bērna runa veidojas ne tā, kā tas notika agrākos laikos. Pirmkārt, pat mūsu mammas bija veselīgākas un izturīgākas par mums. Tas nevar neietekmēt dzemdības – mūsdienās tās reti norit absolūti gludi: pārāk ātras, ilgas, izmantojot stimulāciju. Un tā rezultātā bērns piedzimst jau ar neiroloģiskiem simptomiem. Un tas nepārprotami kavē arī runas attīstību.

Pat ne tik ļoti gadžeti, cik tas, ka bērns ar telefonu vai planšeti pēc būtības tiek uztverts kā pats par sevi saprotams. Un tas ir visnepamanāmākais, bet viens no biežākajiem faktoriem – minimāla un neproduktīva komunikācija ar bērnu. Bet, redz, runas attīstība nenotiek bez cilvēciskā kontakta un savstarpējās komunicēšanās. Domāju, ka daudzi ir dzirdējuši par bērniem – maugļiem. Ja nav kontakta ar cilvēku, tad runa arī pēc savas būtības nav nepieciešama. Visu var izdarīt ar rokām, parādīt ar žestiem un mīmiku. Tā rīkojas arī dzīvnieki.

Patiesībā mēs tagad biežāk brīnāmies, ja bērns attīstās normāli, bez kavēšanās un atkāpēm. Ir skumji, ka šādu bērnu nav daudz. Un no šīs problēmas var identificēt runas kavēšanās tempu – kad bērns sāk runāt nevis pusotra gada vecumā, bet tuvojoties trīs gadu vecumam, kā arī ļoti vāju sīko motoriku jau vecākiem bērniem – viņi ļoti neveikli strādā ar pirkstiņiem. Bet skaista un ar emocionālo pieskaņu savienota runa vecāko pirmsskolas vecuma bērnu vidū vispār ir retums – ar to var lepoties vien pavisam daži izņēmumi.

Kādam būtu jābūt bērna vārdu krājumam konkrētā vecumā, lasi šeit.

Izslēdziet neiroloģiskas problēmas. Bērniem ar runas traucējumiem – ne tikai tiem, kuri neizrunā skaņas, bet arī tiem bērniem, kuri vēlu sākuši runāt un viņu valoda ir nabadzīga un nepareiza – ir vērts apmeklēt logopēdisko bērnudārzu. Tur strādā pēc speciālas koriģējošas programmas. Tomēr bērnudārzs neaizstās regulāras nodarbības ar logopēdu viens pret vienu. Vislabāk, ja šīs abas lietas norisinās tandēmā.

Obligāti vērsies pie speciālista trīs, piecu un septiņu gadu vecumā, pat tad, ja uzskati, ka bērnam ar runas attīstību viss ir kārtībā. Ne visi vecāki redz un zina, kā jāattīstās bērna artikulācijas aparātam, vai fonētiskā attīstība un leksikas-gramatikas puse atbilst visām normām, kas noteiktas atbilstoši bērna vecumam.

Mīli savu bērnu, spēlējies ar viņu! Spēle ir vienīgā un galvenā bērna nodarbe pirmsskolas vecumā, ar kuras palīdzību bērns apgūst jaunas prasmes.