Kad vārdi no bērna mutes iedzeļ sirdī… Slēptās zīmes un ieteicamā rīcība

Šķiet, ka šie ir vissāpīgākie vārdi, ko vecāki var sadzirdēt no sava bērna mutes. Nešauboties tie biedē, kā gan citādi!? Jo mēs taču bērnam esam atdevuši visu savu uzmanību, spēkus un līdzekļus. Vienlaikus šādi izteicieni nebūt nav retums.

Taču piecu sešu gadu vecumā šādi izteicieni jau vairs neparādās spontāni, tā – it kā bērns nebūtu varējis atrast nepieciešamos vārdus. Četru piecu gadu vecumā bērni izjūt nepieciešamību izspēlēt daudz emociju, ieskaitot naidu, dusmas un sarūgtinājumu. Šādi spilgti izteicieni var būt radušies tieši šīs nepieciešamības dēļ.

Dažreiz mēs dzirdam vārdus "Tu esi slikta" kā nevēlēšanos samierināties ar netaisnīgu sodu. Bieži mazuļi šādā veidā, gluži kā spoguļattēlā, attēlo mūsu pašu emocijas, kuras mēs dusmās viņiem izrādām. Šādus sāpīgus vārdus bērns izsaka kā pretojoties vardarbībai, pazemojumam vai cietsirdībai (jo, redz, viņam arī ir sāpīgi, bet kā gan lai viņš sevi aizstāv?).

Bērns var izjust dziļu vientulību pastāvīgas vecāku aizņemtības vai vēsuma dēļ, kā rezultātā atvases jūtas tiek ignorētas. Dažreiz pret bērnu tiek izvirzītas paaugstinātas prasības, kas tiek regulāri izteiktas kā vecāku neapmierinātība ar atvases uzvedību. Tas, savukārt, bērnā rosina šaubas, pārliecības trūkumu par sevi. "Ja nu esmu rīkojies ne tā, ja nu mamma atkal būs neapmierināta?" Pasakot "Es tevi neieredzu", bērns neapzināti aizsargājas, visticamāk, tēmējot šos vārdus nevis tev, bet sev: "Es jūtu, ka tu mani nemīli, tad, lūk, zini – arī es tevi nemīlu."

Bet dažreiz šādus vārdus var dzirdēt arī paši maigākie, nekonsekventākie vecāki. Bērnam apkārt ir haoss un nenoteiktība, viņš ir neskaidrībā, bērnam ir bail, viņš jūtas nekomfortabli. Viņš it kā saka: "Mamma, attopies, sadzirdi mani! Skaties, es uzvedos ļoti slikti, man vajadzīga tava stingrā roka, tava saprotamā vadība. Apstādini mani, pievērs man uzmanību!".

Un, protams, bērns var lietot šādas frāzes arī kā labi apdomātu taktiku: "izsist no sliedēm un panākt savu". Šajā gadījumā šīs frāzes mamma dzird ar regulāru atkārtošanos. Kāpēc? Tāpēc, ka uz viņu tas iedarbojas (pārbaudīts ne reizi vien). Savukārt vecākiem pirmsskolas vecuma bērniem šī frāze viennozīmīgi ir kā protests vai manipulēšana.

Ja tu dzirdi šādus nepatīkamus vārdus no sava bērna, centies saglabāt mieru.

Nevēlamā rīcība – piekāpties. Atkarībā no situācijas, kādā bērns pateicis šādus vārdus, atbildēt viņam var dažādi. Taču, ja frāze "tu esi slikta" ir skaidra protesta demonstrēšana, nedrīkst bērnam piekāpties tikai tāpēc, ka viņš ir neapmierināts ar tavu lēmumu. Neļauj šādā veidā ļauties tevi ietekmēt. Piekāpšanās tikai veicinās tava bērna nevēlamo uzvedību un nepatīkamo vārdu veltījumus tev. Lai gan pastāv izņēmumi, kad vecākiem patiešām nav taisnības. Piemēram, ja vecāks atcēlis savu solījumu vai sākumā teicis "jā", bet pēc tam pārdomājis, ja par mazu pakalpojumu pieprasa pārāk daudz noteikumu – šāda pašu muļķība grauj vecāku autoritāti.

Nevēlamie vārdi: 'Pats slikts!'

Nevēlamā rīcība: iekulties abpusējā apsaukšanās karā. Ja vecāki patiešām ir pieaugušie, viņi nesāk dialogu pēc principa "pats tāds", bet centīsies saprast bērnu.

Nevēlamā rīcība: noliegt bērna jūtas. Tās ignorējot, tu nerisini radušos problēmu. Aizliedzot teikt "šādus vārdus", tu, iespējams, panāksi savu un viņš vairs tevi nesatrauks ar savu emociju izpausmēm. Bet tad emocijas parādīsies citā veidā: agresijā vai apātiskā uzvedībā, slimošanā, bailēs un attīstības regresijā.

Nevēlamie vārdi: 'Es taču tevi iznēsāju, izbaroju, naktis negulēju! Un tagad tā man ir šāda pateicība!'

Nevēlamā rīcība: sēt bērnā vainas izjūtu, censties bērnu morāli ietekmēt. Ilgstoši ar bērnu nesarunāties vai demonstrēt dziļu aizvainojumu, izmantojot vēsu un pat rupju balss toni. Liegt bērnam jebkāda veida uzmanību – ir vissmagākais no soda mēriem. Ja bērns ir izteicis šādus vārdus, paziņojot mammai, ka viņu nemīl, tātad lieta ir nopietna un viņam ļoti svarīga. Bet tu novērsies, atgrūd viņa sāpes, vēl vairāk padziļini viņa vientulības un nelaimīguma stāvokli. Bet tas, savukārt, nevēsta par mīlestību un līdzjūtību. Par šādiem vecākiem var teikt to, ka viņos pārlieku liels lepnums un ievainota pašapmierinātība.

Nevēlamā rīcība: nevajag kliegt un "uzvilkties". Cilvēkam ir tiesības just dažādas emocijas, atzīsti šīs tiesības arī attiecībā pret savu bērnu. Kādā brīdī mūsu bērni patiešām var izjust šādas emocijas. Tu taču arī dažreiz jūti spēcīgu neapmierinātību vai satraukumu sava bērna uzvedības dēļ.

Nevēlamie vārdi: 'Man viss ir vienalga'

Nevēlamā rīcība: izrādīt absolūtu vienaldzību. Radot iespaidu, ka nekas nenotiek, tu starp sevi un bērnu tikai izveido nesaprašanās sienu. Tu turpini uzvesties kā iepriekš, bet viņš turpina ciest. Un ar katru reizi būs arvien grūtāk atrast savstarpējo sapratni un izveidot abpusējas uzticēšanās pilnas attiecības.

"Kāpēc tu tā saki?" Šis jautājums bērnam palīdzēs apzināties patieso aizvainojuma iemeslu: "Tu man nenopirki to bumbiņu."

"Piedod, esmu dusmīga, taču tajā neesi vainojams tu. Kā es varu izpirkt savu vainu? Varbūt aiziesim uz saldējuma kafejnīcu, uzlabosim manu un tavu slikto noskaņojumu?" Tu atzīsties, ka tev nebija taisnība, aizvainojot bērnu. Tu atvainojies, bet arī netaisnojies.

"Bet es tevi ļoti mīlu. Pat tad, kad tu dusmojies", – iespējams, šie ir galvenie vārdi, kas tik ļoti nepieciešami tavam bērnam. Viņš ir sakreņķējies un jau nožēlo to, ko pateicis, taču tu viņam piedod un tāpat kā iepriekš atzīsties, cik stipri mīli viņu.