Prasme pateikt 'nē': padomi, kā dzīvot savu, nevis apkārtējo dzīvi

"Nē" teikšana ir viena no pārliecinošas komunikācijas pamata prasmēm. Ja to proti, tad vari atbrīvot vietu un laiku tām lietām, kas tev un taviem tuvajiem cilvēkiem ir patiesi svarīgi. Pārliecinošas komunikācijas prasmes ir saistītas ar zemāku stresa un nomāktības līmeni.

Tomēr cilvēkiem ar atteikumiem kopumā iet grūti – mēs vilcināmies atteikt, jo jūtamies neērti; kad to beidzot esam izdarījuši, varam justies atviegloti, tomēr joprojām nelāgi. Tādēļ reizēm vieglāk šķiet piekrist darīt lietas, ko patiesībā nevēlamies. Ilgtermiņa sekas – ja pārāk bieži piekrītam tam, ko negribam, tad visdrīzāk dzīvojam dzīvi, kurā nejūtamies saimnieki, nejūtamies apmierināti, kā arī dusmojamies uz saviem "pāridarītājiem" – cilvēkiem, kuriem neprotam atteikt.

Nav brīnums, ka atteikt ir grūti. Nē teikšanai ir slikta slava, kamēr atsaucīgumam – laba. "Ziniet, viņa ir tik laba! Nekad nav atteikusi!"; "Jābūt izpalīdzīgai, nedrīkst norobežoties no citiem!"; "Ja palīdzēšu es, tad palīdzēs arī man!"; "Palīdzēt, nepaiet garām – tas ir mans pienākums!"; "Atteikt ir gluži vienkārši nepieklājīgi!" Apmēram šādi pieņēmumi ir mūsu prātos un sabiedriskajā telpā. Nu kā lai cilvēks, kurš domā visas šīs labās un pareizās domas, spētu atteikt! Nemūžam!

Kolēģis man žēli lūdz izdarīt vienu darbiņu viņa vietā, jo viņam dzīvē situācija tagad ir tāda, ka viņš teju baidās par savu veselo saprātu. Darbu sakrājies tik daudz, ka jāstrādā naktīs. Cita kolēģe vāc naudu dzimšanas dienas dāvanai. No katra 8 eiro, bet es to kolēģi vispār gandrīz nepazīstu. Draudzene ļoti grib man atdot savu veco tvaika slotu, tomēr man pašai savu mājsaimniecības piederumu jau ir drusku par daudz. Kā lai atsaka, ja atteikšana ir tik slikta, savukārt atsaucīgums tiek tik augstu vērtēts?

Iepriekš minētie pieņēmumi tiešām paši par sevi ir ar labu saturu. Tomēr mēs tos reizēm saucam par vilkiem jēra ādās. Jo atteikšana jau pēc būtības nav ne laba, ne slikta. Ir zināms teiciens –piekrītot kaut kam vienam, es atsaku kaut kam citam. Piekritu paveikt kolēģa darbu, tāpēc mājās vakariņas taisu vēlu un steigā, kaut gan biju plānojusi palutināt ģimeni ar foršu maltīti. "Nē" un "jā" teikšana ir izvēles izdarīšana. Tikai un vienīgi. Mēs savas izvēles izdarām nepārtraukti un tas veido to, kādi esam. Uzsākot studēt psiholoģiju, es, līdz ar to, pateicu "nē" trīs citām savām studiju izvēlēm.

Ļoti grūti ir atteikt arī tad, ja tev jau stabili ir izveidojies "labā cilvēka tēls". Iedomājies, ka tev jāiegūst 100 eiro. Tev ir vairākas iespējas:

A. 100 eiro atrodas makā uz galda;
B. Tie atrodas aizslēgtā galda atvilktnē;
C. Tie atrodas aizslēgtā seifā.

Visdrīzāk izvēlēsies vienkāršāko veidu, kā paņemt naudu. Līdzīgi, ja esi "labais tēls", visdrīzāk, tieši pie tevis vērsīsies ar lūgumu. Ir labi izpalīdzēt, tomēr cilvēkiem, kuri nekad neatsaka, bieži nākas darīt arī tādus darbus, ar kuriem gluži labi varētu tikt galā pats lūdzējs, ja vien palīdzība nebūtu tik viegli pieejama.

Vai tas, ka mācēsi atteikt un reizēm to darīsi, nozīmēs, ka kļūsi par visneiejūtīgāko, neizpalīdzīgāko cilvēku uz planētas? Nekādā gadījumā! Te nav "visu vai neko" situācija! Iemācoties teikt nē, tev parādās izvēle – kam atteikt un kam piekrist. Tā ir izvēles brīvība. Ja iesaistīšanās sabiedrības dzīvē, savstarpēja palīdzība, atsaucība ir tavas vērtības, tad tu turpināsi izpalīdzēt un atsaukties. Bet pratīsi arī atteikt, ja tas būs tev nepieciešams. Tavam "Jā" stipri pieaug vērtība, ja tas nav tik pašsaprotams.

Kāds ir pirmais solis, sākot mācīties teikt "nē"? Paradoksāli – saprast to, kam es vēlos teikt "jā". Jo precīzāk zinu, ko vēlos, kam izvēlos veltīt savu laiku, pūles un naudu, jo skaidrāk arī sapratīšu, kurām lietām ir jāatsaka.

Šeit vari aplūkot piecas situācijas, kurās bez raizēm vari atteikt draugam, bet šeit vari iepazīties ar veidiem, kā to izdarīt pieklājīgi.