Bildinājums saullēktā, paštaisīta gredzena kārbiņa un skaistas kāzas – romantiskais Pumpuru stāsts

Pāris iepazinies Ogrē – Lindai tā ir dzimtā puse, bet Mārtiņš uz šo pilsētu atceļojis pa karjeras taciņu. Abi jau pirms tam bija apsprieduši iespēju par gredzenu mīšanu, tomēr līdz galam vienojušies nebija. Pēc divu gadu ilgas kopdzīves Mārtiņš kādā sevišķi agrā novembra rītā, kas pārdomāti iekritis arī Lindas dzimšanas dienā, aizvedis Lindu uz pilsētas skatu torni un saullēkta spozmē meties uz viena ceļa. "Sajūtas, ko atceros no bildinājuma dienas, ir ļoti jaukas. Par kāzām jau bijām iepriekš runājuši, tāpēc pats bildinājums nebija liels pārsteigums, bet bildināšanas process gan," atminas Linda. "Bija skaists saullēkts. Tāda nedaudz sirreāla sajūta. Paša bildinājuma laikā galvā pavīdēja doma, ka Mārtiņam, kurš nometies uz ceļa, uz tās apledojušās koka grīdas, varētu būt auksti," smej laimīgā līgaviņa, piebilzdama, ka tajā brīdī vēlējusies apskaut savu līgavaini. Tā kā koka pakāpieni rīta dzestrumā bija apledojuši, Mārtiņš nosmej: "Diezgan bīstams pasākums, bet izdevās."

Ļoti romantiski valdzinošs ir vēl kāds aspekts – Mārtiņš pats no koka bija izveidojis bildinājuma gredzena kārbiņu.

Kā stāsta Linda, pats grūtākais kāzu plānošanas procesā bija datuma izvēle. Abi prātojuši par kāzām visos gadalaikos – gan krāšņā rudenī, baltā ziemā ap Ziemassvētku laiku, gan pavasarī. Un, protams, vasaru, pie kuras arī pieturējās un kāzas nolēma rīkot 18. jūnijā.

Tāpat pāris ļoti vēlējās savā īpašajā dienā būt tuvāk dabai – domu lidojumā abi iztēlojās iestūrēt laulības ostā gan pie jūras saullēktā, gan mežā, gluži kā to izdarīja Grietiņu pāris, par kuru stāstījām iepriekš, gan pie ūdenskrituma. Diemžēl laikapstākļi ieviesa savas korekcijas. "Tā nu nonācām pie lēmuma, ka tomēr laulāsimies zem jumta, jo laikapstākļi nav paredzami. Šis lēmums bija ļoti labs, jo droši vien, ja laulību ceremonija būtu bijusi ārā, es tiešām uztrauktos," stāsta Linda, pieminot, ka par viņas un Mārtiņa izvēlēto laulību vietu kļuva Jaunpils pils.

Uztraukumu pārim, šķiet, neradīja itin nekas. "Otrajā kāzu salonā atradu savu īsto kāzu kleitu. Mārtiņš viegli sev atrada uzvalku. Iestudējām pirmo valsi. Viss bija ļoti patīkami un viegli. Mēs tik tiešām nesatraucāmies, jo spējam par visu vienoties un domājam līdzīgi. Protams, ka gribas, lai kāzu diena ir skaista, bet kā tā tāda var nebūt?"

Kopumā abu plānu pieslīpējuši arī tuvākie cilvēki, kuri, kā smej jaunais pāris, droši vien uztraucās vairāk, nekā viņi paši. "Mēs zinājām, ka gribam precēties, ka vēlamies, lai ar mums ir paši tuvākie cilvēki. Bet mēs zinājām, ko arī negribam. Negribējām lielu balli ar visām tām daudzajām rotaļām, līgavas zagšanu un izpirkšanu, ar vārtiem un maizi, ar guldināšanu. Mēs vēlējāmies, lai viss ir romantiski un viegli, maigi." Lai arī jaunais pāris sevišķi nevēlējās līksmoties, ģimene nolēma, ka pasēdēšanu tomēr vajadzēs."Piekritām uztaisīt to pēc mēneša, ko nodēvējām par atkāzu balli. Sākotnēji gan tas bija paredzēts kā pikniks ar dzīvo mūziku, jo mūsu ģimenē bez mūzikas tomēr nevar. Rezervējām atpūtas kompleksā nojumi, bet vēlāk tomēr to nojumi nomainījām uz viesu namu, atkal laikapstākļu dēļ," par Dabas mātes plāniem stāsta Linda.

"Varbūt izklausās sarežģīti, bet patiesībā bija ļoti viegli. Mēs ar mierīgu sirdi uzticējām daļu darbu vecākiem un vedējiem. Viņi saprata, ko mēs gribam, deva savus ierosinājumus un mēs viņiem piekritām, jo tomēr, tie jau ir svētki arī viņiem. Es pat nevarētu iedomāties, ka vecāki stāv malā un neiesaistās. Viņiem tās arī ir ļoti lielas pārmaiņas dzīvē. Jauni tituli un radu saites. Jākļūst par vīra/sievas mātēm un tēviem."

Tikai skaidrs, ka brangas kāzas prasa arī lielus izdevumus. "Mūs uztrauca tomēr tā finanšu puse arī, jo izmaksas sanāk ļoti lielas. Tā kā vecāki nāca palīgā arī šajā jautājumā, tad atļāvāmies mazliet vairāk par to, kā mums pašiem būtu bijis gana." Tomēr pāris nenožēlo pakļaušanos tuvinieku labsirdīgajam spiedienam – kāzas esot bijušas ļoti skaistas.

Linda jau savlaicīgi bija padomājusi arī par kāzu viesiem, kuri palīdzējuši ar savu atbalstu un izpalīdzīgu roku. Kā pateicību gan par palīdzību, gan par to, ka viņi vienkārši bija kopā ar Pumpuru pāri, Linda izdomājusi izveidot sapņu ķērājus – kā dāvanu visiem. "Tagad liels prieks, kā aizeju pie kāda ciemos un redzu, ka karājās mūsu sapņu ķērājs."

Bet kā ar īpašo dienu? Vai arī tad nebija manāms satraukums? "Kāzu dienā es jutos ļoti priecīga un mierīga. Fotogrāfs vēl pabrīnījās, kā var būt tik mierīga līgava," smejas Linda. Mārtiņš gan esot bijis nedaudz satraukts: "Biju uztraucies, nopietns pasākums, tomēr," noteic līgavainis. Linda viņam piebalso: "Viņš izskatījās ļoti nopietns un ar milzīgu atbildības sajūtu izteica laulības solījumu. Vedēji likuši vīram sacerēt arī dzejoli, kuru viņš skaitīja, kad satikāmies un kurš viņam izdevās patiesi burvīgs."

"Sajūtas kāzu dienā ir ļoti grūti aprakstīt. Par atvieglojuma sajūtu to nevar nosaukt gan. Laimes, eiforijas, pacilātības sajūta. Mēs patiešām izbaudījām gan gatavošanos kāzām, gan pašas kāzas," stāsta pāris, kuri pēc saviesīgās daļas fotosesiju aizvadījuši arī tolaik nesen atvērtajā Tērvetes tauriņu mājā, kurā pārim apgalvojuši, ka Pumpuru pāris ir pirmais, kas tur aizvada sava lielo dienu.

"Lielos vilcienos mūsu kopdzīvē nekas nemainījās. Sajūtās – varbūt nedaudz. Tagad neesam vairs draugs un draudzene, bet vīrs un sieva. Tas tomēr skan jau tā nopietnāk un atbildīgāk. Ikdienā mainījās tas, ka pirkstā ir gredzens. Mainījās uzvārds un līdz ar to visi dokumenti, kartes un nedaudz sarežģītību ar dažiem pakalpojumiem, jo vienotas sistēmas par uzvārda maiņu nav. Sākumā varbūt bija nedaudz dīvaini, ka saka sieva un vīrs, bet nu jau esam pieraduši pie jaunajiem tituliem," tā jaunā sieva, piebilstot, ka vēl joprojām nav līdz galam izdomājusi, kāds būs viņas jaunais paraksts.

Ja arī tev ir romantisks bildinājuma vai brīnišķīgs kāzu stāsts un vēlies iedvesmot citus pārus, godinot mīlestību, raksti uz sieviete@delfi.lv!