Foto: Shutterstock
Oficiālās vadlīnijas noteic, ka agrīnās pubertātes vecums sākas desmit vienpadsmit gadu vecumā, tomēr daudzu ģimeņu prakse apliecina, ka mūsdienās tas sāk notikt arī agrāk – jau pat deviņu gadu vecumā. Iespējams, tas saistīts ar to, ka mūsu bērni fizioloģiski nobriest agrāk, skaidro psihoterapeite Ilze Pastare.

Lai arī pubertātes vecums var pabīdīties par kādu gadiņu uz priekšu vai atpakaļ (zēniem tas parasti sākas mazliet vēlāk nekā meitenēm), lielākoties tā spilgtākās izpausmes bērns piedzīvo no 11 līdz pat 15 vai 16 gadu vecumam, Labklājības ministrijas sagatavotajā informatīvajā materiālā "Mans bērns – skolēns" norāda psihoterapeite.

Sarunas ar savu bērnu, kurš sācis pārvērties līdz nepazīšanai, ir ļoti svarīgas, tomēr tās var būt arī ļoti sarežģītas. Tādas – kā pret sienu. Tu esi gatavs dialogam, esi iecietīgs, saprotošs, atvērts, bet pusaudzis tikai nogroza acis un pasaka, ka tu neko nejēdz, ieslēdzas savā istabā un pagriež skaļāk mūziku. Bet tik un tā – ir vērts mēģināt. Lūk, trīs "ne", kas jāņem vērā, sarunājoties ar savu spuraino pusaudzi!

Nepavēlēt, bet censties sarunāt

Pavēles forma pusaudzī izraisa pretreakciju – vēlmi darīt tieši pretēji tam, ko vecāki saka. Vecāki var izteikt savu redzējumu, pastāstīt bērnam par savām bažām un par savām gaidām. Var uzdot jautājumus, lai noskaidrotu pusaudža viedokli, un meklēt saskares punktus. Piemēram, ja vecāki grib, lai pusaudzis sakārto savu istabu, tā vietā, lai viņam pavēlētu to paveikt nekavējoties, labāk ir pavaicāt: saki, kad tu varētu atrast laiku istabas kārtošanai? Un paskaidrot, kāpēc viņiem tas ir svarīgi. Jo miermīlīgāks un cieņpilnāks būs sarunu ceļš, jo lielāka iespēja, ka izdosies par kaut ko vienoties. Būtībā pusaudzis sagaida, lai ar viņu runā kā ar līdzvērtīgu pieaugušo, jo tieši tā viņš jūtas.

Nepārmest, ja pusaudzis kļūdījies!

Tas, protams, nenozīmē izlikties, ka viss ir labi, ja tā nav, bet sarunai jābūt atbalstošai un konstruktīvai. Tā vietā, lai izteiktu pārmetumus, der pavaicāt pusaudzim, ko viņš no savas kļūdas ieguvis, ko no tās var mācīties. Pusaudzis, iespējams, aizdomāsies. Savukārt, ja viņš saņems tikai pārmetumus un kritiku, tā vietā, lai kaut ko saprastu, koncentrēsies uz slikto – uz to, ka vecāki viņu "atkal vaino un nesaprot".

Neuzbrukt un neiedzīt stūrī!

Protams, pusaudzis vairs nav tas pats jaukais un pūkainais bērns, kāds bija pirms vairākiem gadiem. Viņš ir mainījies, turklāt pats to ļoti labi izjūt. Vecāku atgādinājumi viņam nepalīdz, vēl jo vairāk – ja ir izteikti ar zināmu vilšanos. Nu, kas tev kaiš? Kāpēc ar tevi vairs nav iespējams normāli runāt? Šie jautājumi pusaudzi tikai vēl vairāk sadusmo un liek ierauties sevī. Tā vietā vecākiem jābūt atvērtiem, siltiem un vienkāršiem. Jārunā ar pusaudzi atklāti, bez liekulības, lieka dramatisma un manipulācijām.

Atceries: katrs noraidošais vārds, ko pasaki savam pusaudzim, ir kā akmens viņa pašvērtējuma lauciņā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!