bērns, ziema, sniegavīrs, snieg
Foto: Shutterstock
Vienas no vecāku bailēm, kas var rasties bērnu audzināšanas procesā, – ja nu ar manu atvasi kaut kas nav kārtībā. Dažiem vecākiem ir raksturīgi saskatīt problēmas tur, kur to nav, un pārmēru kreņķēties šajā sakarā. Kāds pāršauj pār strīpu ar agrīnu bērna attīstīšanu un mēģinājumiem audzināt ģēniju, kāds pie mazākās bērna nepaklausības skrien pie psihologa… Hiperaktivitāte kļuvusi par īstu biedu starp mūsdienu vecākiem.

Kaut kādā brīdī – starp informācijas pārbagātību vai neprasmi to filtrēt, mēs sākam "likt zem jautājuma zīmes" absolūti normālas lietas. Proti, mēs esam apjukuši. Mēs sākam šaubīties speciālistu teiktajā, meklējot savām domām atbalstu internetā, forumos un profesionāļu rakstos, un, atklāti sakot, dažreiz apšaubāmās personībās. Taču nelaime ir tā, – lai meklētu sava bērna uzvedībā kādas novirzes, sākumā ir jāsaprot, kas ir norma bērna attīstībā. Un šeit pastāv problēma, uzskata bērnu psiholoģe Katerina Demina, kura "Ihappymama" skaidro, kādos gadījumos bērns nav jāved pie psihologa jeb bērni no grupas "normāli". Psiholoģe stāsta par "normāliem" bērniem, kurus vecāki arī visai bieži "stiepj" uz psihologa kabinetu, un šie vecāki, pēc Katerinas teiktā, ir neapmierināti, kad viņa nesāk mazos pacientus ārstēt, bet mudina iet ar viņiem pastaigāties pa parku.

Savukārt par to, kādā vecumā bērnu vērts vest pie psihologa, ko tur dara un kādos gadījumos jāmeklē speciālista palīdzība, stāsta psiholoģe un psihoterapeite Inese Ruka.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!