Kaut kādā brīdī – starp informācijas pārbagātību vai neprasmi to filtrēt, mēs sākam "likt zem jautājuma zīmes" absolūti normālas lietas. Proti, mēs esam apjukuši. Mēs sākam šaubīties speciālistu teiktajā, meklējot savām domām atbalstu internetā, forumos un profesionāļu rakstos, un, atklāti sakot, dažreiz apšaubāmās personībās. Taču nelaime ir tā, – lai meklētu sava bērna uzvedībā kādas novirzes, sākumā ir jāsaprot, kas ir norma bērna attīstībā. Un šeit pastāv problēma, uzskata bērnu psiholoģe Katerina Demina, kura "Ihappymama" skaidro, kādos gadījumos bērns nav jāved pie psihologa jeb bērni no grupas "normāli". Psiholoģe stāsta par "normāliem" bērniem, kurus vecāki arī visai bieži "stiepj" uz psihologa kabinetu, un šie vecāki, pēc Katerinas teiktā, ir neapmierināti, kad viņa nesāk mazos pacientus ārstēt, bet mudina iet ar viņiem pastaigāties pa parku.
Savukārt par to, kādā vecumā bērnu vērts vest pie psihologa, ko tur dara un kādos gadījumos jāmeklē speciālista palīdzība, stāsta psiholoģe un psihoterapeite Inese Ruka.
"Dīvaina" uzvedība ēšanas lietās
Normāli: ēdienkartē pieņemt sešus septiņus ēdienus un nepiekrist pagaršot kaut ko no nezināma asortimenta. Tas nav autisms. Tā nav šizofrēnija. Tā ir normāla parādība, ja bērns seko līdzi savām garšas izjūtām. Beigu beigās tas ir viens no vecākajiem evolūcijas mehānismiem, izvairīties no saindēšanās un pēcnācēju nāves. Proti, kad bērns līdz pat pusaudža vecumam ēd tikai pelmeņus, kartupeļu biezputru, viena ražotāja cīsiņus, augļus neēd (tikai ābolus, tikai mandarīnus, tikai, ja tos kāds cits nomizo), tikai kādā noteiktā veidā pagatavotu gaļu, nekādu mērču, tikai ar kečupu, bez kečupa vispār neko neēd, mājās neēd, bet pie vecmammas ēd, – tas viss pats par sevi vispār neko nenozīmē. Vienkārši nepievērs tam uzmanību.
Nenormāli: ja viņam jāvemj no jebkura ēdiena, izņemot to vienu vai divus. Ja bērns ir kārns, nepieņemas svarā vai viņam tiek novērotas ievērojamas aptaukošanās pazīmes. Ievērojamas – tas nenozīmē "divas rieviņas uz vēdera, kad viņš sēž uz podiņa", tas nozīmē "sver vairāk, nekā atbilstoši vajadzētu viņa vecumā, tas ir par 20 procentiem vairāk". Un ārsts-endokrinologs to apstiprinās. Arī šis vēl nav nekas traģisks.
Pārāk kluss/kautrīgs bērns
Normāli: neskriet kliedzošu, nepazīstamu bērnu barā, piemēram, rotaļu laukumā, bērnu dzimšanas dienas ballītēs, bet klusiņām stāvēt, turēties pie tēta vai mammas rokas 10-15 minūtes. Pēc tam iet, apsēsties stūrītī, novērot. Ir normāli neiet klāt animatoram jeb pasākuma vadītājam, kurš pārģērbies par kādu varoni, neiekļauties kopīgās sarunās, nepiedalīties skaļās spēlēs, nemīlēt karuseļus, atteikties iet uz cirku, sēdēt kinoteātrī.
Ir ļoti svarīgi, ja bērns neiet klāt nepazīstamiem cilvēkiem pēc pirmā viņu uzaicinājuma, būt maliņā un atturēties no pusaudžu kompānijām uz ielas, atteikties dot roku svešam cilvēkam. Šis viss kopā un katrs atsevišķi runā tikai par vienu: tavam bērnam ir normāla, veselīga nervu sistēma, viņš labi jūt savas un svešas robežas, skaidri un precīzi atšķir savējos no svešiniekiem. Apsveicami! Iespējams, viņš nākotnē izvairīsies no daudzām problēmām, kas saistītas ar impulsivitāti un iesaistīšanos apšaubāmās kompānijās.
Nenormāli: ja viņš vispār nespēj ne ar vienu kontaktēties, viņam nav neviena drauga, viņš atsakās iet uz rotaļu laukumu, raud, ja mājās ierodas ciemiņi.
Iedomu draugi, mīļākā spēle
Normāli: gadiem spēlēties ar vienu un to pašu mantu, skatīties 500. reizi vienu un to pašu multfilmu (pirmsskolas vecumā). Nepiekrist jaunai spēlei vecās vietā, pieprasīt rotaļlietai atsevišķu vietu mašīnā, pie galda, gultā. Atzīmēt šī "drauga" dzimšanas dienu un krāt naudu, lai iegādātos viņam dāvanu. Tas nav iemesls domāt, ka tavs bērns jūtas vientuļi un visu pamests, ka viņš neprot veidot attiecības ar vienaudžiem, ka tu velti viņam par maz uzmanības. Tā ir spēle, nepieciešams bērna attīstības etaps. Lūk, psiholoģe atklāj kādas vēstules saturu: "Meitene, 3,5 gadu, noskatījās multfilmu "Ledus laikmets" un tagad visur staigā ar to nolādēto zebieksti Baku. Runā viņa balsī, smejas, kopē viņu visās darbībās. Dakter, esmu uztraukusies." Bet tā ir vecumam atbilstoša norma, uzsver Katerina.
Par iedomu draugiem plašāk lasi šeit.
Nenormāli: diennaktīm sēdēt planšetē, nav iespējams bērnu no tās atraut, bērns pieprasa multenes līdz histēriju sarīkošanai, nespēlējas un nespēj sev atrast nevienu citu nodarbi, kā tikai elektroniskās spēles, draud padarīt sev galu, ja tiek liegta pieeja datoram.
Zaudējuma pārdzīvošana
Normāli: raudāt par mājdzīvnieka nāvi, ilgstoši skumt un pārdzīvot par to, ka no ģimenes aizgājis tēvs, pārdzīvot, ka aizsaulē devusies vecmāmiņa. Tieši tāpat skaitās normāli to visu nedarīt: bērns var būt vēl pārāk maziņš, lai apzinātos notikušo, vai vispār nav pamanījis, ka kaut kas ir noticis (vecmāmiņa dzīvoja citā pilsētā, un pēdējo reizi bērns viņu redzēja, kad bija pusotru gadu vecs). Kāmītis varēja arī nebūt mīļākais dzīvnieciņš, suns viņu biedēja un slikti oda, tas, ka tēvs aizgājis no ģimenes, tagad nozīmē burvīgi pavadītas brīvdienas tikai divatā ar mammu, nevis pastāvīgus strīdus starp abiem vecākiem.
"Tā kā, dārgie vecāki, lūdzu jūs – nesteidzieties! Jā, patiešām pastāv nopietni iemesli, lai vērstos pie speciālistiem. Bet galvenokārt tie attiecas uz krasām vai ilgstošākām izmaiņām bērnā: bija bērns jautrs un dzīvs, bet pēkšņi kļuva klusiņš un skumīgs. Vienmēr ēda (pat nevis ēda, bet rija), bet pēkšņi atsakās no ēdiena. Ar prieku un labprātīgi brauca ciemos pie vecvecākiem, bet pēkšņi kategoriski atsakās to darīt, pat slēpjas zem gultas. Lūk, šādos gadījumos patiešām ir jāsāk uzraukties, turklāt pēdējā pieminētajā – nopietni uztraukties," uzsver psiholoģe.
Maziem bērniem mēdz būt ļoti atšķirīgas attīstības normas: kad bērnam jāsāk turēt galviņa, sēdēt, sākt staigāt, sākt runāt. Bērniem pirmsskolas un skolas vecumā pastāv vecāku sajūtas: tev šķiet, ka viss ir kārtībā? Viņš ir samērā patstāvīgs, pietiekami daudz laika pavada svaigā gaisā, viņam ir vismaz viens reāls draugs, viņš apmeklē skolu? Tad atslābinies un nodarbojies ar savām lietām. "Esmu savā vietā, ja būs nepieciešams," saka psiholoģe, norādot, ka vecākiem nevajag meklēt problēmas tur, kur viņu nav, bet, parādoties viņas pieminētajiem simptomiem, vērsies pie speciālista.
Kad bērns pie psihologa jāved
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
