Heidara mīlestība. Ceļojums Austrumu cilvēka seksualitātē

Pirmo reizi es sastapu Heidaru pirms divarpus gadiem. Toreiz viņš brauca ar autorikšu un naktīs devās līdzi tēvam okeāna zvejā. No citiem "taksistiem" šis puisis patīkami atšķīrās ar to, ka no tūristiem vienmēr prasīja tādu pašu maksu, ko no vietējiem.

Heidaru atkal satiku šā gada martā. Atklāti sakot, pirmajā brīdī viņu atpazinu ar grūtībām. Kādreizējā jaunekļa vietā, kura vaigu vēl nebija skāris bārdas nazis, manā priekšā stāvēja jau nobriedis vīrietis.

"Nu stāsti, kas tad pa šo laiku mainījies tavā dzīvē?"

"Viss! Ar rikšu vairs nebraucu, turklāt tā nemaz nebija mana, bet piederēja tantei. Viņai bija vajadzīga nauda, un braucamo pārdeva. Tagad strādāju šūšanas darbnīcā, gludinu drēbes, naktīs dažkārt zvejoju. Bet pats galvenais – esmu iemīlējies!"

Heidaram ir divdesmit viens gads – vecums, kurā puiši šajā zvejnieku ciemā jau sāk ņemt sievas. Pareizāk sakot – viņus saprecina vecāki, jo tā sauktās mīlestības laulības ("love marriage", kā saka Indijā) šeit joprojām ir liels retums. Tāpēc pret Heidara sacīto izturos visai skeptiski – viņa mīlestības objekts, iespējams, ir visai virtuāls – kāda sieviete kaimiņos, kura par puiša jūtām pat nenojauš. Bet varbūt tā pat ir kāda Bolivudas kinoaktrise – tādas lietas Indijā arī notiek.

"Gribi, parādīšu? Viņu sauca Leila!"

Un Heidars atver telefonā fotogaleriju. Tajā redzams selfijs – viņš un meitene tradicionālajā musulmaņu lakatā. Meitene patiešām ir skaista – lielām, melnām acīm. Un arī ļoti jauna – pēc skata viņai varētu būt ne vairāk par sešpadsmit. Kad par to ieminos Heidaram, viņš apstiprina:

"Tieši tā, pirms trim mēnešiem viņai palika sešpadsmit! Patiesībā mūs saveda kopā un vismaz uz kādu laiku izšķīra šis mobilais telefons.

Es viņu ieraudzīju pagājušā gada oktobrī musulmaņu svētkos kādā mošejā desmit kilometrus no mūsu ciemata. Tas bija tik pēkšņi, kaut kas tik jauns un tik neparasts, ka sapratu – beidzot esmu iemīlējies! No vietējiem puikām uzzināju, ka meiteni sauc Leila, tāpat noskaidroju viņas skolas atrašanās vietu.

Nākamajās dienās pie Leilas skolas gaidīju brīdi, kad beidzās stundas, lai viņu redzētu. Beidzot meitene mani ievēroja, mēs saskatījāmies, bet Leila nosarka un nodūra galvu. No skolasbiedriem izdevās sadabūt meitenes telefonu, un es aizsūtīju viņai pirmo īsziņu."

"Bet ko tad var rakstīt pilnīgi nepazīstamai meitenei?"

"Ko var rakstīt? Ka viņu mīlu un nevaru bez viņas dzīvot, ka naktīs neguļu, jo domāju tikai par viņu."

"Un viņa?"

"Tas prasīja vairākas nedēļas! Sarakstījāmies feisbukā un sazvanījāmies, līdz beidzot saņēmu šādu īsziņu, ko glabāšu visu mūžu."

Un Heidars man parāda telefonā vienu rindiņu: "Heidar, I Love You…"

"Kāpēc angliski?"

"Tā te pieņemts – par tādām lietām rakstīt angliski."

"Nu bet tālāk?"

"Vēl pēc dažām nedēļām, decembra sākumā, es atnācu pie viņas uz mājām."

"Un ko tad vecāki?"

"Es atnācu naktī, neviens to neredzēja."

"Tu esi traks! Tu taču saproti, kas tas būtu par skandālu gan tev, gan vēl jo vairāk viņai, ja tevi naktī atrastu Leilas istabā!"

"Patiesībā tas bija vienkāršāk, nekā šķiet. Leilas ģimenei ir divas mājas, kas atrodas blakus. Vienā dzīvo vecāki ar jaunāko māsu un brālīti, otrā – vecāmāte un Leila. Vecāmāte guļ priekšistabā, turklāt tik cieši, ka pat suņi viņu nevar uzmodināt. Es atnācu vienos naktī, Leila mani izveda cauri priekšistabai pie sevis, kur es paliku līdz trijiem naktī. Čukstējām viens otram mīļus vārdus, fotografējām selfijus, skūpstījāmies…"

"Un vairāk neko?"

"Vairāk neko, tiešām! Tā tas turpinājās piecas reizes. Pēdējā reizē atnesu Leilai dzimšanas dienas apsveikumus – saldumus, ar asinīm parakstītu kartīti un īpašu dāvanu – divu jauniešu figūriņu, kuri, rokās sadevušies, skatās viens otram acīs, virs viņiem rakstīts – "LOVE". To man nevajadzēja darīt, jo šo figūriņu pamanīja Leilas māte. Sākās izskaidrošanās, māte sagrāba viņas telefonu un izlasīja mūsu īsziņas. Arī tās: "Esmu pie tavām durvīm, vai vari iznākt", kas saņemtas vienos naktī! Labi, ka vismaz feisbukā viņa netika iekšā – tur ir fotogrāfija, kā es ar asinīm parakstu apsveikuma kartīti!"

Un Heidars parāda fotogrāfiju – uz kreisās rokas delma izdarīts iegriezums, no kura sūcas asinis. Tieši šajā vietā viņam uz rokas tiešām var samanīt ne pārāk sen sadzijušu rētu.

"Kas notika tālāk?"

"Leilas tēvs un māte ieradās pie maniem vecākiem un atdeva dāvanas – pustukšo konfekšu kasti, apsveikuma kartīti un figūriņu. Neteiksim, ka viņi bija briesmīgi noskaitušies, varēja būt daudz trakāk. Bet man tika pateikts, lai vismaz divus gadus par Leilu aizmirstu, mums pat aizliegts sarakstīties. Vislabāk būtu, ja es uz laiku aizbrauktu darbā uz Saūda Arābiju. Ja jau viņi pieminēja šo valsti, tas nozīmē, ka pilnībā nav mani norakstījuši."

"Kāpēc?"

"Cilvēki šeit domā, ka "Saūdijā" jādzīvo kā cietumā – bez izklaidēm, bez narkotikām, seksa vai alkohola. Atliek tikai strādāt, krāt naudu, sūtīt to uz mājām un domāt par kāzām."

"Kā tu pats domā – vai esi labs precinieks?"

"Kāpēc ne? Esmu izskatīgs, slaids, stiprs, veselība man laba. Alkoholu nedzeru, ja nu dažkārt kādu glāzi alus, un arī to reti. Nesmēķēju, darba nebaidos, piektdienās eju uz mošeju, man ir autovadītāja tiesības, pašam pieder motocikls, divi vecākie brāļi strādā Dubaijā. Turklāt meitenēm šā vai tā taču kādreiz ir jāprecas.

Kopš janvāra ar Leilu vairs neesam kontaktējušies, izņemot to vienu reizi, kad viņa piezvanīja no ielas telefona automāta un pateica tikai vienu teikumu, ka mani mīlot. Acīmredzot vecāki pilnībā kontrolē viņas mobilo. Nelaime tāda, ka viņas skolā tagad visi zina par mūsu mīlestību. Dažas Leilas klasesbiedrenes sadabūjušas manu telefona numuru, neliek mierā un sūta mīlas vēstulītes. Bet tā jau tāda nenopietna čivināšana vien ir: "Heidar, es tevi mīlu!" Es vairāk ticu Leilas klusēšanai."

"Bet ja nu jūs būtu "iekrituši" un Leila tagad no tevis gaidītu bērnu? Vecāki būtu nostādīti fakta priekšā un varbūt piekristu jūsu laulībām. Dažas meitenes taču šeit precas jau piecpadsmit gados!"

"Tā būtu viena izeja. Taču jārēķinās, ka mūsu negods tāpat kļūtu zināms visai pasaulei. Lieta tāda, ka viens no maniem vecākajiem brāļiem vēl nav precējies. Tad kāpēc pēkšņi tieši man tiek dota priekšroka? Visiem viss skaidrs!"

Ļoti gribas cerēt, ka Heidaram paveiksies un viņš varēs apprecēt savu pirmo mīlestību – Leilu. Viņiem par labu var nospēlēt arī tas, ka abas ģimenes ir apmēram līdzīgā mantiskā statusā. Bet izšķirošais vārds jebkurā gadījumā piederēs jauniešu vecākiem. Lai saprastu vecāku iespaidu uz bērniem, pietiek ieskatīties Indijas angļu valodā iznākošo laikrakstu svētdienas numuros, kas publicē īpašus pielikumus ar precību sludinājumiem. Tie liecina, ka nākamo dzīvesbiedru izvēlas nevis paši jaunieši, bet gan viņu vecāki. Bet laikrakstus angļu valodā lasa izglītotākā, turīgākā un tātad modernākā sabiedrības daļa!

Sludinājumu rubrikas parasti sadalītas pa reliģijām (hinduisti, musulmaņi, kristieši) un valodām, bet hinduistiem – arī pa kastām. Piezīme "kasta nav svarīga" sastopama visai reti, biežāk lasām prasību, ka nākamajam dzīvesbiedram jābūt veģetārietim. Lūk, visai tipisks sludinājums: "Vecāki – musulmaņi sunnīti – meklē līgavu savam dēlam, 24 gadus vecam biotehnoloģiju inženierim, kurš patlaban studē ASV. Jauneklis ir 6 pēdas un 1 collu garš, ļoti izskatīgs un jauks. Līgavai vēlams būt ASV vai Lielbritānijas pavalstniecei, no labas ģimenes, ar universitātes izglītību, jaunākai par 24 gadiem, skaistai un slaidai, mazliet garākai par 5 pēdām un 5 collām. Lūdzam sūtīt bioloģiskos datus un jaunākās fotogrāfijas uz…". Tālāk seko e-pasta adrese un mobilā telefona numurs.

Jaunais cilvēks studē Amerikā un droši vien apmeklē jauniešu ballītes. Viņš tiekas ar meitenēm, kuras pat nenojauš, ka izredžu apprecēt šo puisi viņām nav, jo par to zemeslodes otrā pusē lemj viņa vecāki, patiesībā visa paplašinātā ģimene, vecvecākus, onkuļus un tantes ieskaitot. Un nav izslēgts, ka turpat kaimiņu pilsētā mācās kāda indiešu meitene, kurai lemts kļūt par šā puiša sievu. Savas kāzas viņi svinēs Indijā, bet, atgriezušies Amerikā, stāstīs draugiem pasaciņas par "nejaušo iepazīšanos" un "lielo mīlestību", jo kaunēsies atzīties, ka ir saprecināti. Vai jauniešiem ir iespējams atteikties no vecāku, kuru autoritāte ir praktiski neapstrīdama, izvēles? Teorētiski jā. Bet vienlaikus viņi arī labi apzinās, ka vecāki sagaida piekrišanu.

Kaut kas līdzīgs reiz bija vērojams arī Eiropā. Ja palasa klasiķus, kaut vai Turgeņevu, tad redzam, ka vēl 19. gadsimta vidū vismaz Krievijā augstākajām šķirām (ne zemniekiem!) bija diezgan pašsaprotami, ka "gan jau mīlestība atnāks pēc laulībām". Laulības bija saimniecisks vai prestiža (piemēram, izdevība iegūt aristokrāta titulu) darījums, iespēja "sakārtot dzīvi".

Tradicionālā, patriarhālā, vīriešu dominētā sabiedrībā (un it īpaši musulmaņu vidū) tādi jēdzieni kā mīlestība, laulība un dažkārt arī sekss joprojām ir savstarpēji nodalīti. Mīlestība – tā ir poēzija, sapnis, kas gan jaunībā piedzīvots, bet dzīvē reti kad piepildāms laulībā. Savukārt vecāku izplānotā laulība visupirms ir pienākums pret sievu un bērniem. Joprojām gadās tā, ka jaunlaulātie viens otru pirmo reizi ierauga tikai savā kāzu dienā. Nu, bet sekss pirms vai ārpus laulības – vīrietim tā vienkārši ir izmantojama izdevība, ar kuru gan neviens īpaši neplātās.

Musulmaņu zemēs cilvēka uzvedību regulē ne tik daudz valsts likumi un pat ne reliģiskie kanoni, bet gan tradīcijas, apkārtējā kopiena, kaimiņu "modrā acs", cieņa un bijība pret tradicionālajām institūcijām – vecākiem, onkuļiem un tantēm, vecākajiem brāļiem, skolotājiem, garīdzniecību, ciema priekšnieku. Vēl šodien Ēģiptes laukos pieaugušie dēli bez tēva atļaujas viņa klātbūtnē neuzdrošinās aizsmēķēt cigareti vai dzert alkoholu.

Gada sākumā Eiropu satrauca notikumi Ķelnē, kur Jaungada sagaidīšanas ballītē vācu sievietēm uzmācās daži nesen iebraukušie bēgļi. Ja kaut kas līdzīgs notiktu, piemēram, Ēģiptē, Sīrijā vai Pakistānā, līdz policijai šāds skandāls vispār nenonāktu – ciema vīrieši ar uzbrucējiem izrēķinātos nekavējoties. Un nav izslēgts, ka viņus turpat uz vietas vienkārši nosistu.

Vai musulmaņu sabiedrība ir tikumīgāka par šodienas Eiropu? Jā un nē. Neprecētu jauniešu kopdzīve, kādu bieži vērojam Rietumos, te ir pilnīgi neiespējama, tas būtu prātam neaptverams skandāls. Tajā pašā laikā "asinis vārās", un dažkārt to spēks izlaužas uz āru kā milzīga uzdrīkstēšanās kā Heidara un Leilas gadījumā.

Protams, šādā sabiedrībā pastāv morāla divkosība. Galvenais – lai "uz āru" viss būtu kārtībā, lai cilvēki "nerunātu apkārt". Viens no šariāta likumdošanas pamatprincipiem ir balstīšanās uz liecību. Piemēram, laulības pārkāpšanas gadījumā tām jābūt vairāku pieaugušu vīriešu liecībām, kuri notikušo redzējuši savām acīm. Varbūt tāpēc musulmaņu mājas (un dažkārt arī dārzi) pat lauku ciematos slēpjas aiz augstiem mūriem, kamēr dažviet Eiropā (piemēram, Holandē) cilvēki pieraduši dzīvot bez žogiem un aizkariem.

Reiz Ēģiptes pilsētā Luksorā, Nīlas rietumu krastā, no vietējiem puišiem dzirdēju stāstu par sievieti, vārdā Marva, kas dažkārt ierodoties "viesizrādēs" no netālās Edfu pilsētas un par nelielu naudu atdodoties cukurniedru laukā. Abduls (sauksim viņu tā) zvērēja, ka viņš nekad neesot izmantojis šīs dāmas pakalpojumus, bet viņa draugi Hasans, Huseins un Besāms gan. Bet tieši to pašu Hasans, Huseins un Besāms apgalvoja par Abdulu! Viss notiek, tikai "fasādei" jābūt nevainojamai. Tajā pašā laikā neviens no šiem puišiem neuzdrošinātos iziet uz ielas "nemusulmaniskā" apģērbā – šortos vai kreklā ar īsām piedurknēm. Jo Marva slēpjas dziļi cukurniedrēs, bet ģērbšanās kodu redz viss ciems.

Patiesībā tieši tradicionālajās sabiedrībās cilvēka seksualitātei tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā modernajā Rietumu pasaulē – gan šodien, gan jau tālākā pagātnē. Ja kaut desmitā daļa no tā, kas aprakstīts nerātnajās latvju dainās, anekdotēs (arī līdzīgajās krievu tautas pasakās), 18. – 19. gadsimta ceļojumu aprakstos un memuāros ir taisnība, tad varam secināt, ka vecajā, patriarhālajā un reliģiozajā Eiropā savā ziņā valdīja visai brīvi uzskati. Taču atšķirībā no šodienas ar tiem neviens neplātījās. Tas, kas pārsteidz simt gadus vecās fotogrāfijās, kurās attēlota dzīve Latvijas laukos, – visas sievietes bez izņēmuma valkā lakatiņus.

Vidējā paaudze varbūt vēl atceras slaveno televīzijas tiltu starp Krieviju un Ameriku Gorbačova "perestroikas" laikā, kurā kāda vienkārša krievu sieviete izteica spārnoto frāzi, kas ātri kļuva par folkloru: "Padomju Savienībā seksa nav." Tas, ko viņa patiesībā domāja, ko savā naivumā gribēja pateikt – pie mums par šīm lietām publiski nerunā, mēs tās vienkārši darām. Jebkurš psihoterapeits pateiks – jo vairāk kāds cilvēks runā par seksu, jo vairāk viņš plātās ar saviem piedzīvojumiem, jo mazāk šī paša seksa viņam ir. To pašu var attiecināt uz veselām sabiedrībām. Pierādīts, ka Eiropā un ASV, kur pat reklāmas plakāti pilsētu ielās nes vairāk vai mazāk slēptus erotiskus vēstījumus, cilvēki mīlējas retāk nekā viņu vecāki un vecvecāki, arī retāk nekā Āfrikas un Dienvidamerikas iedzīvotāji.

Mediķi to izskaidro ar Rietumu pasaulē valdošo stresu, antropologi – ar patērētāju sabiedrības uzspiesto pārspīlēto prasību pēc karjeras, perfekcijas un panākumiem, kas nomācot dabiskās dziņas, bet filozofi vaino modernā cilvēka aizraušanos ar simulakriem jeb reālās dzīves aizstājējiem (masu mediji, internets). Sava loma droši vien ir arī tā saucamo neattīstīto zemju tautu dabiskajai vitalitātei. Puisim, kurš strādā fizisku darbu vecāku saimniecībā un vakarā vēl uzspēlē futbolu, arī biksēs valda lielāks "nemiers" nekā viņa vienaudzim Eiropas lielpilsētā, kurš dienas vada pie datora, bet naktis – klubu "tusiņos".

Tagad domāju – kādu es sastapšu Heidaru, teiksim, pēc gadiem trim vai četriem? Vienu gan zinu – ja viņš būs apprecējies, Leilas bildi man vairs neredzēt. Toties tagad Heidars lepni rādīs draugiem sava pirmā bērna fotogrāfiju.