Inga veido blogu par un ap savu meitiņu – Grētu Teodoru. "Ilgi gaidīta un ļoti, ļoti mīlēta jau no pirmās sekundes, kopš uzzinājām par viņu. Tikai dabiski, ka vēlamies meitai sniegt tikai to labāko, ko spējam. Arī attiecībā uz ēdienu. Gribu meitai parādīt un iemācīt, ka garšu pasaule ir aizraujoša.
Pirmo reizi ko citu kā mammas pienu viņa pagaršoja savā četru mēnešu jubilejā. Pirmais, kā lielākajai daļai bērnu, tas bija ķirbis. Tādēļ, ka no pašu dārza, tādēļ, ka zināms un tādēļ, ka ātri pagatavojams.
Uzsākt piebarošanu mani iedrošināja Grētas Teodoras pediatrs, ar ko arī regulāri konsultējos un pārrunāju, ko dot, ko vēl ne. Pediatrs mums ļoti jauks cilvēks un parasti sanāk diezgan garas un interesantas sarunas par ēšanu.
Pamatprincipi, ko iemācījos un pie kā arī pieturējos, uzsākot piebarošanu, bija šādi:
- drīkst dot visu (dārzeņus), tikai sākuma porcijai jābūt minimālai: sāc ar tējkarotes galu pirmās divas dienas, tad pakāpeniski audzē lielumu. Grēta kādu divu nedēļu laikā jau ēda smuku, mazu, pāris karošu lielu pusdienu porciju;
- ēdiena konsistencei jābūt tādai, lai tas viegli iet caur smalko sietu. Tā arī darīju sākumā: pagatavoto biezeni sablendēju un tad vēl izspiedu caur smalko sietu. Mazliet piņķerīgi, bet kad iemanās, tad tas aizņem mazāk nekā pāris minūtes;
- ļaut dārzeni iepazīt, dodot to ēst kādas pāris dienas. Tā es darīju sākumā. Vēlāk ko jaunu liku klāt ikdienas maltītei;
- vērot. Vērot bērna reakciju ēdot, vērot, kas notiek pēc ēšanas un vērot, kā strādā puncis. Šī iemesla dēļ visu jauno devu un dodu pagaršot dienas pirmajā pusē. Ja nu puncim grūtāk pārstrādāt, lai nakts miedziņš netiktu traucēts;
- nespiest. Nespiest ēst un ļaut iepazīt to, ko ēd. Arī tagad – nespiežu ēst, ja nevēlas, pat ja pusdienās apēdusi tikai pāris karotes.
Pie šiem pamatprincipiem pieturos vēl arvien.
Mammas intuīcijas metode
Tagad lielais modes kliedziens ir bērna vadīta ēšana (BVĒ). Man tiešām liekas, ka tas šobrīd skaitās moderni. Es neesmu pret šo metodi kā tādu, bet man liekas, ka ir labi šo metodi apvienot ar tradicionālo ēšanas jeb barošanas metodi. Mana meita papildēdienu sāka ēst jau četros mēnešos un tad vēl pati nesēdēja, līdz ar to par BVĒ nemaz nevarējām domāt. Toties viņa jau tad lieliski ēda ar karoti un labprāt piedalījās ēšanas procesā, jo ļāvu karoti turēt pašai. Es pat nezinu, pēc kādas metodes ēdam! Es to sauktu par mammas intuīcijas metodi. Bet vispār es daru tā, kā reiz mamma darīja ar mazāko māsu un ar mums lielākajām māsām pašām.
Šobrīd ir tā, ka es visu daru pēc izjūtas: ēdam gan šā, gan tā un tas ir tikai loģiski. Mazā ar saviem zobiņiem kož ļoti lielus gabalus, tādēļ, dodot pašai rokā turēt ko ēdamu, ir jābūt ļoti uzmanīgam (pat svaigu burkānu piecu mēnešu vecumā viņa pamanījās nokost). Sākot no septiņu mēnešu vecuma, viņa pati savām rociņām skaisti ēd odziņas, mīkstos augļus, rīsu galetes un vēl daudz ko citu. Bet pusdienās mēs ēdām biezeņus (sākumā blendētus, pēc astoņu mēnešu vecuma tikai ar dakšiņu saspaidītus, vēlāk jau sagrieztus dārzenīšus).
Sākot no astoņu mēnešu vecuma ēdam, paralēli barojot viņu ar dakšiņu vai karoti un ļaujot viņai no cita šķīvīša ņemt kaut ko ar rociņām. Dzīvē tas izskatās tā – brokastu putru ēdam ar karoti, taču pati no sava šķīvīša viņa ēd klāt odziņas, auglīšu gabaliņus. Pusdienās dārzeņus vai zupu ēd ar dakšu/karoti (ko turu es), bet paralēli no sava šķīvīša viņa ēd arī dārzeņu gabaliņus, gaļas gabaliņus. Deviņu mēnešu vecumā viņa ļoti cītīgi pati vēlējas sākt mācīties lietot karoti. Nesanāca, protams, vēl, bet lieliski saprata procesu. Un viņai patīk un nedomāju, ka tas ir nepareizi. Bet jau 10 mēnešu vecumā iemācījās ēst ar karoti un arī dakšiņu. Protams, es piepalīdzu, bet lieliski sanāk arī pašai.
Gaļa un zivis?
Jau kopš sešu mēnešu vecuma viņas ēdienkartē ir arī gaļa un zivis. Šajā laikā klāt nāca arī biezpiens (ko vārīju pati) un bezpiedevu jogurts vai lakto. Gaļu un zivi sāku dot, ievērojot tieši tos pašus principus, ko sākot dot dārzeņus: sākumā ļoti maz un smalki pārstrādātu, pakāpeniski palielinot gan devu, gan gabaliņus (zivij).
Pirmā bija baltā zivtiņa pikša un tad sekoja teļa gaļa. Nu jau pagaršots ir gandrīz viss no gaļas (cūkgaļu un jēra gaļu nav ēdusi, jo tās man pašai ne visai patīk). Ir pagaršojusi arī riekstus (sasmalcinātus gandrīz kā pulverī sākumā). Tāpat pa karotei ir pagaršojusi arī manus ikdienas kokteiļus, ko gatavoju (augļi, ogas ar lakto un auzu pārslām). Ap astoņu mēnešu vecumu Grētiņa dabūja nogaršot jau gandrīz visu, ko mēs ar tēti ēdam. Katru mēnesi arvien vairāk un vairāk.
Kreņķu laikā nekāda ēdiena baudīšana
Pie galda sēžamies tikai labā omā. Ja sanāk kreņķis, tad vispirms nomierinu mazo, atrodam, par ko priecāties, ieslēdzam mūziku un sēžamies baudīt maltīti. Ievēroju arī laikus, kad Grēta ēd un režīms viņai ir gandrīz nemainīgs (kopš apm. 2,5 mēnešu vecuma). Brokastis un launags mums ir ilgās maltītes, tad lēnām un mierīgi ēdam, pļāpājam, smejamies; mamma paralēli izbauda kafiju vai savu maltīti, un esam priecīgas. Pusdienās kompānijā Rīgas mājās viņai pievienojas mūsu suns, jo viņš ļoti gaida, kad varēs pagaršot to pašu, ko ēd mazā un pēc pusdienām Grēta smiedamās skatās, kā suns ēd. Vakariņas ir visai ģimenei kopā. Tad pie galda ir arī tētis un mamma var nedaudz atpūsties. Vasaras laikā, kad dzīvojam laukos, cilvēki nāk un iet, un kompānijas pie galda mainās nepārtraukti!
Ne vienmēr viss ir tik harmoniski, bet ļoti cenšos, lai ēšana meitai saistās tikai ar ko jauku un pozitīvu. Tādēļ, ja ir dienas, kad mazāk gribas ēst, tad nespiežu ēst. Līdz apmēram sešu, septiņu mēnešu vecumam vēl varēja "izbraukt" ar mammas pienu kādā ēdienreizē. Tagad, kad lielāka, izlīdz ogas, auglis, rīsu galete, maizīte, krūzīte kefīra vai tīrkultūra. Uzskatu, ka bērns pats zina, cik daudz viņam gribas ēst, un ja vien veselība laba, uztraukumam nav pamata. Jau astoņu mēnešu vecumā Grēta manu pienu padzērās, tikai pamostoties no rīta, un retu reizi pēc pusdienas miega. Ja bijām ārpus mājas, tad bez "pupošanās" varēja iztikt arī visu dienu. Kad palika deviņi mēneši, viņa ļoti dabiski pati atteicās no mana piena arī no rīta. Reizēm pa nakti uz zobu kreņķa gribas mammas pupu, tādēļ to arī neliedzu, bet "pupošanās" laiks mums laikam beidzies. Bez sāpēm un neviena kreņķa.
Mēs diezgan regulāri ejam ēst arī ārpus mājas. Tādām reizēm sākumā ņēmu līdzi atsevišķi Grētas ēdienu. Reizēm līdzi ir tikai piena maisījums un visu pārējo izvēlamies no ēdienkartes. Un restorānos viņai patīk. Tāpat kā vecākiem.
Ģimenē ļoti maz lietojam vai drīzāk principā nelietojam sāli un arī neko "spicy" īsti negatavojam. Līdz ar to pagaršots ir gandrīz viss, kas uz vecāku šķīvja bijis. Tagad arī ar blendēšanu nenodarbojos, pietiek, ja saspaidu ar dakšiņu vai sagriežu mazos gabaliņos. Pusdienu ēdienkartei ir pievienojušās arī zupas. Pirmā bija biešu zupa."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
