Grēkāzis, elks un 'pelnrušķīte' – cik dažādas lomas mēdz būt bērnam ģimenē

Ģimene, tāpat kā jebkura cita sistēma, pilda vairākas funkcijas. Daudzas no tām ir saistītas ar ģimenes locekļu vajadzību apmierināšanu. Disfunkcionālā ģimenē funkcijas bieži tiek nodalītas un katra no tām uzticēta vienam ģimenes loceklim. Šeit aplūkotas dažas disfunkcionālo ģimeņu lomas, ar kurām savā grāmatā "Pieaugušie bērni. Disfunkcionālo ģimeņu noslēpumi" iepazīstina tās autori, psihoterapeiti Džons un Linda Frīli.

Šī ir viena no visizplatītākajām lomām. Lai kā bērns neuzvestos, viņš vienmēr saņems pieaugušo atbalstu un apbrīnu. Ikviena viņa iegriba vienā mirklī tiks izpildīta. Ja nu pēkšņi kāds ne tik augstu novērtēs bērna īpašības un spējas, viņš uzreiz izsauks pārējo ģimenes locekļu neapmierinātību. Visa ģimenes dzīve tiek pakārtota bērnam. Visi ģimenes locekļi pastāvīgi demonstrē, ka dzīvo tikai bērna dēļ.

No vienas puses, mīlestība pret bērnu ir dabiska, bet no otras – cik pareiza ir šāda uzvedība? Mīlestība pret bērnu neizslēdz arī viņa audzināšanu. Vairumā gadījumu iespējamie rājieni par nepareizu uzvedību pašam bērnam tikai nāks par labu. Tad kāpēc gan pieaugušie par to neaizdomājas, veicinot un atbalstot bērna kaprīzes, bieži vien pat nekaunību? Pat apzinoties bērna nepareizo rīcību, vecāki bieži vien atrod tam attaisnojumu:

Ja bērnu tik bieži apbrīno, viņš arī sāk uzvesties arvien sliktāk. Droši vien, ka katram no mums ne reizi vien nācies sastapties ar šādiem neaudzinātiem bērniem sabiedriskā vietā, taču mūs pārsteidz ne jau paša bērna uzvedība, bet gan pieaugušo attieksme šādās situācijās. Par to, ko darīt, ja sabiedriskā vietā bērns uzvedas ne tā kā vajadzētu, lasi šeit.

Psiholoģiskie iemesli šādai parādībai var slēpties ģimenes modeļa īpatnībās. Piemēram, māte, kura nav apmierināta ar laulības dzīvi, pret bērnu izjūt neizmērojamu mīlestību. Vecmāmiņa, kura pārstājusi sevi realizēt darba vidē jeb aizgājusi pensijā, un tagad ir gatava visu laiku un enerģiju veltīt tikai mīļajam mazulītim. Tā rezultātā bērns blakus pieaugušajam tiek izlutināts, tam pieaugušajam, kura "dārgumiņš" viņš ir.

Jebkuri aizrādījumi, kas saistīti ar uzvedību, nekavējoties atrod attaisnojumu un piekāpšanos. Vai ir nepieciešams runāt par to, cik bieži ģimenēs rodas konflikti? Te var veidoties sava veida alianses: vecmāmiņa un mazbērns pret vecākiem, tēvs un meita pret māti u.t.t. "Memmes dēliņi" un "tētiņa meitiņas" – tā nav vienkārša mīlestības izpausme, tā ir sava veida aizsardzība no otra vecāka, kas nes sev līdzi konfliktus, nesaskaņas ģimenē, bērna psihes traumēšanu. Bērnā sāk veidoties tādas īpašības kā viltība, liekulība. Par morāli un ģimenes labklājību nemaz nerunājot.

"Superpieklājība" tiek veicināta, un mazulis sāk spēlēt šo lomu. Reti kurš aizdomājas, vai bērnam šāda uzvedība patīk: vai tā ir viņa apzināta izvēle vai viņš ir kā dresēts sunītis, kurš izpilda trikus ne jau mīlestības dēļ, bet baiļu vadīts.

Bērns ir personība ar savām vēlmēm un mērķiem. Viņam ir pilnīgi dabiski dauzīties, spītēties, kustēties tad, kad it kā to nevajadzētu darīt. Nevajag viņam uzspiest būt super paklausīgam, jo tas var radīt virkni seku:

Bieži vien lomu "labulītis" spēlē bērni, kuru vecākiem ir ļoti svarīgs prestiža jautājums. Tas, savukārt, sev līdzi nes citu bēdu – hipersocializēšanos jau no agrīnas bērnības (pastiprināta uzmanība, lai tiktu ievērotas visas sabiedrībā pieņemtas normas un uzvedības noteikumi).

Bieži vien šādu lomu ir spiesti spēlēt bērni, kuri dzimuši cilvēkiem, kas morāli vēl nav bijuši gatavi kļūt par vecākiem. Viņu ierastais dzīvesveids ir mainījies: vecāki stipri nogurst, sākuši izjust finansiālas grūtības, rāties, un tā vietā, lai iemeslus meklētu sevī, viņi itin visā vaino bērnu. Ies laiks, vienas problēmas nomainīs citas, taču vecāki, tāpat kā iepriekš, visā vainos savu atvasi. Šādā ģimenē bieži var dzirdēt šādus izteicienus: "Tu vienmēr traucē!", "Tevis dēļ ir visas problēmas", "Tu vienmēr maisies pa kājām", "Nepateicīgais", "Saki paldies, ka es tevi izaudzināju!".

Tāpat, piemēram, bērns var kļūt par grēkāzi inteliģentā ģimenē, kura sabiedrības acīs tiecas izskatīties veiksmīga un izglītota. Par grēkāzi var kļūt arī nepaklausīgs bērns. Iespējams, viņš neizdarīs neko nosodošu, tomēr bērns neievēro mājās izvirzītos noteikumus, un tas ir pietiekami, lai viņš kļūtu par slikto.

Vēl viens iemesls – saspringta gaisotne ģimenē. Ja radiniekiem pastāvīgi savā starpā ir konflikti, viņiem ir nepieciešams "zibens novedējs", kurš uz sevi uzņems visas negatīvās emocijas. Nereti par šādu zibens novedēju kļūst tas ģimenes loceklis, kurš nepiedalās konfliktā, proti, bērns.

Kad bērns nokļūst grēkāža lomā, nevienu nesatrauc, ka viņš patiesi mīl savus vecākus: viņu jau kopš bērnības pieradina pie domas, ka viņam ir "jāatstrādā" sava eksistence.

Pilnīgi dabiski, ka ar laiku bērnā attīstās bailes, aizvainojums, bet jau vēlāk – niknums, dusmas. Ja viņam ir spēcīgi izteikta sirdsapziņa, tad šāda veida attieksme var radīt nepilnvērtības kompleksus un negatīvu attieksmi pašam pret sevi, kas, savukārt, bieži vien ir iemesls suicīda mēģinājumiem. Samazināts pašvērtējums, necieņa pret cilvēkiem, niknums, kas var novest pie agresijas – lūk, šīs ir tikai dažas īpašības, kas var veidoties bērniem, kuri spēlē "grēkāža" lomu. Izaugot, šādi bērni var ienīst savus vecākus.

Var šķist, ka šādas lomas "uzlikšana" bērnā ieaudzinās atbildību. Jā, neapšaubāmi. Bet papildus arī nepilnvērtības sajūtu, nepārliecinātību pār sevi, nepatstāvību un depresiju. Bērni izaug, nespēdami adaptēties sabiedrībā, jo bez ģimenes neko apkārt tā arī neredz. Skolā, visbiežāk, šie bērni kļūst par savā veidā izstumtajiem, jo nav spējīgi savu dzīvi dalīt arī ar vienaudžiem.

Kā likums, pabeidzot skolu, šādi bērni turpina pildīt darbaspēka lomu savu vecāku labā. Vecāki neļauj bērniem studēt pilna laika mācībās, motivējot ar to, ka ģimenei nepieciešama palīdzība. Labākajā gadījumā studijas tiek pieļautas, apvienojumā ar darbu, bet sliktākajā – uzreiz jāiet strādāt.

Diemžēl, pasaka par Pelnrušķīti dzīvē netiek izspēlēta pilnā apmērā. Parasti nākotnē šādi bērni ir dziļi nelaimīgi, viņi nespēj veidot paši savu ģimeni, neraugoties uz bagātīgajām prasmēm mājsaimniecības lietās, un dzīvi aizvada vecāku ligzdā, kļūstot arvien dusmīgāki un skaudīgāki.
Kā norāda bērnu psihologi, iepriekš minētās kļūdas bērnu audzināšanā tiek pieļautas neapzināti. Jo, redz, lielākā daļa vecāku patiešām tic, ka viss tiek darīts tikai bērna labā.

Normālā, labā ģimenē bērniem "neuzliek" lomas. Bērnu soda par sliktu uzvedību, iedala mājās veicamos pienākumus, bet vienmēr mīl. Tas ir pats galvenais. Bet mīlestība – nozīmē atzīt un pieņemt sava bērna unikalitāti.