Veidi, kā bērnam saudzīgāk pateikt 'nē'

Kad mēs bērnam sakām "nē", iespējami dažāda veida apgrūtinājumi. Dažiem vecākiem ir grūti izvēlēties pareizos vārdus, lai, piemēram, neaizvainotu bērnu. Citiem principā ir grūti teikt "nē", un katru reizi viņiem nākas pārkāpt savu iekšējo barjeru. Trešajiem, savukārt, nav vienkārši izturēt bērna negatīvo reakciju, kad viņi vecāku virzienā raida šādas frāzes: "Tu esi slikta", "Tu mani nemīli", "Es tevi nemīlu".

Šādos gadījumos ir iespējams piedzīvot veselu vainas sajūtas gammu. Tomēr aizliegumi bērnam ir nepieciešami. Bērnu psiholoģe Anna Krainova stāsta, kā tos ieviest dzīvē, un paveikt to iespējami nesāpīgāk. Cik daudz "nē" ir pietiekami, lai izaugtu paklausīgs bērns, to uzzināsi šeit.

Atceries, aizliegumi ir dzīvei ļoti nepieciešami. Vecāku "nē" palīdzēs noteikt robežas, kuras ir nepieciešamas normālai bērna psihes attīstībai. Tās darbojas kā atbalsts, kā siena, kura bērniem sniedz drošības sajūtu. Jo, redz, bez robežām bērns kļūst trauksmains, pasaule viņa priekšstatos var šķist bīstama. Protams, nule kā ieviešot aizliegumus, bērns var reaģēt negatīvi. Tā viņš pārbauda tavas robežas un mēģina tās nojaukt. Tomēr, ja tu būsi mierīgs, konsekvents, ja abi vecāki runās vienā valodā, bērns jaunos noteikumus pieņems.

"Nē" palīdz ieviest noteikumus un ierobežojumus, pamatojoties uz kuriem bērnam ir vieglāk sadarboties ar apkārtējo pasauli. Robežu noteikšana strukturē realitāti un mazina trauksmi. Vienlaikus ir ļoti svarīgi "nē" neizmantot ļaunprātīgi un lietot tos tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams, piemēram, situācijās, kad bērnam ir veselības vai pat dzīvības briesmas.

Par to, kā bērnam pareizi pateikt "nedrīkst", lasi šeit.

Ģimenē principiāli ir svarīga veselīga hierarhija. Tas ir tad, kad vecāki ieņem galveno pozīciju attiecībā pret bērnu, jeb ir stipri, mierīgi, pārliecināti par sevi. Tādi pieaugušie, kuri tiek galā ar savām emocijām un palīdz bērnam tikt galā ar viņa jūtām. Tādā veidā bērni gūst sajūtu, ka par viņiem rūpējas, viņus mīl, pieņem un pats galvenais – bērni jūtas drošībā, bet tas, savukārt, palīdz viņiem tikt galā ar trauksmi. Ja hierarhija ir izjaukta, bērns neko no iepriekšminētā var arī nesajust.

Bieži viņi saka, piemēram, šādi: "Tu esi slikts, tāpēc nedrīkst!", "Tu to vien dari, kā kait ko gribi. Apklusti! Tev tikai konfektes ēst/spēlēties/neklausīt/skatīties multfilmas…", "Kā tev nav kauna! Es tik daudz daru, bet tu…" Bērnam šāda veida aizliegums izskatās kā uzbrukums un agresijas izpausme. Turklāt viņā nostiprinās doma, ka viņš ir slikts.

Kā atbildes reakcija – bērnam nekas cits neatliek, kā protestēt, raudāt un niķoties. Turklāt viņš var izjust kaunu, vainas sajūtu, aizvainojumu, bezpalīdzību vai dusmas. Laikam jau būtu lieki runāt, ka attiecības starp bērnu un vecākiem pie šādiem scenārijiem tiek traumētas. Lai atjaunotu labu kontaktu, pamēģini rīkoties citādi, iesaka psiholoģe.

Svarīgi, lai abi vecāki darbotos vienā frontes līnijā. Tas tādēļ, lai bērns nesaskartos ar tādu iespēju – klausīt to, kuru ir izdevīgāk. Tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi savā starpā vienoties, kas patiešām ir aizliegts, bet kas atļauts. Ja radusies kāda neparedzama situācija un tavs partneris atļāvis to, kam tu īsti nepiekrīti, atbalsti viņa autoritāti bērna priekšā, atstājot "pārrunas" ar partneri uz brīdi, kad paliksiet divatā.

Bērna audzināšanā ir svarīgi būt konsekventam. Attiecībā pret vienām un tām pašām lietām ir jābūt vienotam viedoklim. Ja bērns no rīta dzird "nē", bet vakarā 'jā", viņš pārstās tevi klausīt un cienīt.

Atsakot kādu lietu, svarīgi ir izrādīt rūpes. Proti, aizliedzot kaut ko, jāizrāda sapratne, līdzijušana. Ja tu izrādīsi rūpes un paskaidrosi, ka tādēļ ir noteikts aizliegums, bērnam to būs vieglāk pieņemt un galu galā tev piekrist. Turklāt šādā gadījumā jūsu abu attiecības netiks sabojātas. Saki bērnam, ka izproti viņa jūtas, tomēr vienlaikus izrādi arī stingrību: "Zinu, ka tu ļoti gribi, bet nedrīkst".

Bērnam kaut ko aizliedzot, ir svarīgi palikt pieaugušā pozīcijā – būt pārliecinātam un mierīgam attiecībā pret bērnu. Ja arī tu sāksi satraukties, tad šo pozīciju zaudēsi.

Palīdzi bērnam tikt galā ar emocijām, nosaucot tās jūtas, ko viņš izjūt, kad tu viņam saki "nē". Un noteikti piedāvā savu atbalstu. "Jā, tev gribās vēl paspēlēties, taču ir laiks pusdienot/iet mājās/ gulēt u.t.t.", "Tevi tas neapmierina/tu dusmojies. Nāc pie manis, es tevi pažēlošu/nomierināšu".

Līdz piecu gadu vecumam lieliski strādā uzmanības pārslēgšanas metode. "Tu pats savāksi mantas? Vai mēs to izdarīsim kopā? Kura ir tava mīļākā? Ar ko sāksim? Kādu multenīti tu gribēsi pēc tam paskatīties?"

Šī frāze vecākus paglābs no nenogurstošiem "kāpēc". Kad jautājumi veļas viens pēc otra un kādā brīdī rodas steidzama nepieciešamība tos pārtraukt, tad var izmantot šo manevru jeb frāzi. Vai tad, kad mazā zinātkāri apmierināt spēka vairs nav itin nemaz.

Protams, uz bērnu jautājumiem ir jāatbild. Špikeri, kā atbildēt un kā neatbildēt uz bērna jautājumiem, atradīsi šeit.

Šis formulējums derēs tajos gadījumos, kad tu bērnam vēlies ieskaidrot ģimenes tradīcijas vai vērtības. Piemēram, jūsu mājās neviens nelamājas/ neēd produktus, kas nokrituši uz grīdas/ neatstāj netīros traukus uz galda u.t.t.

Izklausās kā aizliegums, tomēr tas ir daudz saudzīgāks, jo sevī neietver neko personisku. Šāds formulējums ļauj palūkoties uz sevi un situāciju no malas. Un šādas frāzes bērnā neradīs īpaši spēcīgas negatīvās emocijas. Un viņš nejutīsies kā sliktais, vainīgais. Bezpersoniskas dabas aizliegumus ir vieglāk uztvert, pieņemt, bet tavs uzdevums – nerāties un nebiedēt, bet gan veikt korekcijas bērna uzvedībā. Šī iemesla dēļ centies izvairīties no paziņojumiem "tu" formā ("Tu esi slikts", "Tu neizturami uzvedies", "Tu tā vairāk nedari!"). Jebkuram psihiski veselam cilvēkam – vai tas būtu pieaugušais vai bērns, šādas frāzes "tu" pielietojumā, var izsaukt protestu, vēlēšanos strīdēties vai aizstāvēties.

Padomus, kā audzināt bērnus bez kliegšanas un sodiem, atradīsi te.

Šo frāzi var izmantot, kad tu bērnam vēlies liegt kādu darbību, tomēr uzreiz arī piedāvā izvēlēties vienu no diviem alternatīviem variantiem, to, kurš jūs abus apmierina. Tā tu ļauj bērnam pašam pieņemt patstāvīgu lēmumu. Protams, šādus eksperimentus var ļaut situācijās, kad tiek runāts par sīkumiem, nevis bērna drošības jautājumiem.

Ja tu izmantosi šādu frāzi, tā tu raksturosi uzvedību vai konkrētu rīcību, nevis novērtēsi pašu bērnu, nepakarinot viņam kaklā "sliktā" izkārtni. Mazulis ļoti labi apzināsies, ka ne jau viņš ir slikts, bet viņa rīcība, un tad viņam būs daudz vieglāk laboties. Bet, lūk, šo hrestomātisko frāzi, kas dažiem no mūsdienu vecākiem velkas līdzi kopš pašu bērnības, – "Labi bērni tā neuzvedas" – labāk vispār neizmantot. Bērns tad uzreiz domās, ka viņš ir ierakstīts "slikto" sarakstā. Šāda veida kritika no tuvu cilvēku puses var spēcīgi traumēt bērns psihi, un veselīgu entuziasmu jau nu patiešām tā neradīs.