Reiz es pamodos vienā gultā ar vardi. Naturālu, pelēkzaļu vardi cilvēka augumā. Intensīvā krākšana liecināja, ka tā bija vīriešu dzimtes varde. Manas galvassāpes un vājā orientēšanās telpā, savukārt, liecināja par to, ka mēs ar šo abinieku iepazināmies iepriekšējā vakarā ballītē pie draugiem.
"Čau," čerkstošā balsī teica miegainā "varde" un izstaipījās. "Vakar krietni paballējāmies, vai ne?"
"Mhmmmm…" es novilku, izmisīgi cenšoties galvā salikt vienotu bildi no iepriekšējā vakara atmiņu druskām un pašlaik notiekošā.
"Paklau, tev gadījumā nav aliņš?" pavaicāja "varde", piecēlies gultā sēdus. [Lūk, kas ir īsta, tieša valoda!]
"Veikals ir lejā, ap stūri," es atbildēju cerībā, ka pēc šīs frāzes nesaprotamā būtne pratīsies un izgaisīs. Taču par spīti veselajam saprātam viņš negrasījās aiziet.
"Vakar tu biji laipnāka," "varde" apvainojās.
"Vakar man šķita, ka tu esi cilvēks," es izspļāvu, viebjoties no kaklā sakāpušā nelabuma viļņa.
"Jā, atceros. Tu visu vakaru man klāstīji par savu viltīgo prinča atrašanas plānu. Bet rīta pusē nez kāpēc sāki mani saukt par princi. Tikai es tevi nemānīju un neko neuzspiedu. Viss bija brīvprātīgi. Pati izsauci taksi, pati pasauci mani uz bāru. Trijos naktī. Starp citu, vai vardes dzer kafiju? Es neesmu pārliecināts," būtne skumji pasmaidīja, berzējot savu garo pirkstu galiņus.
"Atvaino," es atbildēju. Iespējams, tik tiešām nevajadzēja būt tik rupjai pret viņu. Galu galā "vardes" teiktajā bija daļa patiesības.
Tikmēr abinieks jau bija ietērpies kreklā, trīsdaļīgā uzvalkā un apsējis kaklasaiti un jāpiezīmē, sāka izskatīties visai reprezentabli. Protams, "vardei".
"Nepiepūlies," viņš atmeta ar roku. "Ne tu pirmā, ne pēdējā, kas tā rīkojas. Bet – kā lai tev paskaidro, ka tās, kuras tik tiešām grib princi, negulēs ar vardēm."
Es kļuvu mēma. Tas, sasodīts, bija šahs un mats vienā gājienā! Man ir 32 gadi, esmu mārketinga direktore lielā uzņēmumā, brīvi runāju četrās valodās, man ir savs dzīvoklis, mašīna un, spriežot pēc bijušo vīriešu teiktā, vienkārši perfekta figūra. Un tā ar vienu frāzi tas dzīvnieks ņēma un pārsvītroja visas manas attiecības ar pretējo dzimumu? Iegrimusi pārdomās, iegāju feisbukā. Gribēju kaut ko pārbaudīt. Atvēru Aleksa profilu – viņš bija mana pēdējā "nopietnā" romāna galvenais varonis. Un šausmās saviebos. Plecīgā kalnu slēpošanas instruktora vietā bildē rēgojās varde. Drudžaini meklēju citu bijušo – veiksmīgo finansistu Pāvelu ar dedzinoši brūnajām acīm. Vēl viena varde. Un vēl viena, un vēl, un vēl… Tajā brīdī noklaudzēja ārdurvis. Visticamāk aizvadītās nakts "varde" saprata, ka atvadu skūpstu nav vērts gaidīt un beidzot pameta mani.
Un tad man atausa gaisma. Varbūt tas ir kaut kāds idiotisks, murgains sapnis? Es aizmiedzu acis, eksperimenta tīrībai pāris reizes iekniebu sev dažādās ķermeņa daļās, bet pēc tam atkal atvēru acis. Istabā nekas nebija mainījies – pusizdzertā Chablis pudele joprojām mētājās pie gultas, kaisles mirklī norautā kleita karājās, aizķērusies aiz lustras kupola, viena kurpe bija iekārtojusies uz naktsskapīša, kamēr otra, šķiet, bija sagatavojusies no manis bēgt. To visu ar īpašu nicinājumu vēroja Merilina no melnbaltās reprodukcijas pie pretējās sienas.
Ar to visu bija kaut kas jāiesāk. Pasniedzos pēc somiņas, kur vajadzēja būt palikušai kādai pretsāpju tabletei, bet gaidītās ripiņas vietā no klača izvilku svešu vizītkarti.
"Andrejs Vardiņš. Konsultācijas eksistenciālos jautājumos" – izlasīju.
Vardiņš. Man sākās homērisku smieklu lēkme. Vardiņš! Un kas tie par eksistenciāliem jautājumiem? Kaut kāds sviests! Nē, man vakar vīnā kāds kaut ko tika piemaisījis. Ierakstīju šo vārdu un uzvārdu soctīklos, domājot, ka tūliņ, tūliņ ieraudzīšu kārtējo abinieku. Godīgi sakot, jutos jau pieradusi. Bingo! Pazīstams itāļu uzvalks, šodien jau redzēta kaklasaite… un… nekādas vardes! No mobilā ekrāna uz mani skatījās simpātisks vīrietis ar smalkiem sejas vaibstiem un lielām, zaļām acīm…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
