Sekss visos laikos ir bijusi svarīga dzīves sastāvdaļa, bet tikpat aktuāli vienmēr ir bijis izvairīties no nevēlamas grūtniecības bez postošām sekām. Diemžēl senajos laikos cilvēkiem nebija tikpat kā nekādu zināšanu par izsargāšanos, tāpēc senču izmantotās metodes bija ne vien neefektīvas, bet, lielākoties, pat bīstamas un, kā skaidro portāls "Kulturologia", nereti noveda pie letāla iznākuma.
Antīkajā pasaulē praktiski nekas nebija zināms par dzimumorgānu infekcijām. Kā liecina literārie avoti, tad parasti šī tēma tika vai nu apieta vai izsmieta. Piemēram, dzimumorgānu kārpas romiešu dzejnieki dēvēja par vīģēm (romiešu dzejnieks Marks Valērijs Marciāls, tā laika tikumu un sabiedrisko attiecību liecinieks, kādā savā dzejolī ar izteiktu ironiju apraksta nelaimīgu sakuplojuša "vīģu dārza īpašnieku").
Seksuāli transmisīvās slimības, kas vienmēr asociējas ar izvirtību, romieši dēvēja par nepieklājīgām slimībām un, kā skaidro Katarina Arnolda savā grāmatā "Grēku pilsēta", Romas ielasmeitām bija regulāri jāatrādās īpašai komisijai, kas bija dibināta, lai novērstu venērisko slimību tālāku izplatību.
Kaut arī senie romieši maz ko zināja par infekciju slimībām, viņi tomēr nojauta, ka sekss un šīs slimības ir savstarpēji saistīti. Piemēram, romiešu dzejnieks Katulla uzskatīja, ka dzimumakta laikā cilvēki var viens otram nodot pat savu miesas aromātu.