Kā bērnu iemācīt mīlēt dzīvi: deviņi psihoterapeites ieteikumi  (4)

Ārste norāda, ka "Google" meklētājā visai bieži tiek ievadīti vārdi "pašnāvību veidi", un dažādi statistikas dati apliecina, ka pašnāvība kā "slepkava" ierindojas otrajā vietā starp 15–24 gadu vecu jauniešu nāves gadījumiem.

Arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja, daktere Laura Ķevere norāda, ka pusaudžu vecumā depresīvo traucējumu gadījumā priekšplānā nereti izvirzās pašnāvības nodomi un mēģinājumi, izziņas procesu gausums - pēkšņas problēmas ar mācībām, atmiņu. Par pusaudžu depresijas īpatnībām, kuras neievērotas, var novest pie ļoti smagām sekām, plašāk lasi šeit, bet tupinājumā piedāvājam nedaudz pozitīvāku skatu jeb ieteikumus, kā bērnam mācīt mīlēt dzīvi. Tos iesaka Merolajeva, uzsverot, cik svarīgi ir vairāk runāt par to, kā novērst pusaudžu depresiju izplatību, kā attiekties pret dzīvi, ka realitātē nav kā datorspēlēs, kad nospiežot vienu klaviatūras pogu, tu vari visu sākt no gala.

Mēs visi izaugam ar milzu daudzumu iracionālu aizspriedumu un uzstādījumu, kuri mums tiek nodoti no vecākiem. Un mēs tos atkal nododam tālāk – mūsu bērniem. Cienīt personīgo dzīvi nozīmē mīlēt un pieņemt sevi: tā ir galvenā un fundamentālākā prasme, kuru būtu jāieliek bērnā jau tad, kad viņš vēl tikai guļ autiņos. No vienas puses, šķiet, kas gan var būt vieglāks kā mīlēt sevi. Bet tagad atceries, cik bieži tu pats esi bijis ar sevi neapmierināts, kad tevis bijis kauns par sevi, ja esi rīkojies ne tā vai nobijies no kaut kā, cik bieži tevi ir pārņēmis sarūgtinājuma vilnis, kad neesi attaisnojis svešu cilvēku gaidas, un kā tas viss kārtējo reizi ir ietekmējis mīlestību pret sevi.

Mazajam cilvēciņam, lai viņš būtu laimīgs, vienkārši ir nepieciešams sajust pārliecību no tā pieaugušā, kurš viņam atrodas līdzās. Iemācīt bērnam sevi mīlēt ir sarežģīti, jo, redz, nākas pārskatīt pašam savu, dzīves laikā uzkrāto bagāžu ar visiem priekšstatiem, un mēs šo bagāžu velkam sev līdzi.

Protams, mēs bērnam mācām, ka "skopoties ir slikti", "nedrīkst sist maziņajiem", taču ir svarīgi iemācīties runāt ar bērnu tieši par rīcību un tām jūtām, kuras bērnu pamudina uz darbību, atzīstot viņa dusmas, bailes un aizvainojumu. Jo, redz, tās taču ir ļoti atšķirīgas lietas: pateikt šādā intonācijā – "Tu nedod mantiņu, tu esi skopulis!" vai pieņem bērna tiesības uz negatīvām emocijām un atbalstīt viņu ar vārdiem: "Tev ir grūti padalīties ar Ievu ar savu lelli, jo tev viņa nepatīk un tev pašai gribas ar to spēlēties, bet es tev palīdzēšu, pamēģināsim ar Ievu samainīties ar mantām?"

Otrajā variantā viss ir vēl sliktāk. Paaugstināta pašapziņa – tas ir tad, kad bērns patiesi uzskata, ka visa pasaule griežas tikai ap viņu, bet apkārtējo cilvēku uzdevums ir padarīt viņa dzīvi labāku. Bieži paaugstināta pašapziņa rodas tieši vecāku vainas sajūtas dēļ. Tam par iemeslu var būt jebkas – "atstāju bērnu bez tēva", "tik daudz strādāju, viņam nepietiek manas uzmanības", "bieži kliedzu uz viņu, kaut kā šie brīži jānogludina". Taču, kā likums, šie iemesli ir tikai "tarakāni", kas iesēdušies vecāku galvās, un vienlaikus lieliska iespēja mazajam bērnam, lai varētu manipulēt.

Ar laiku šāda uzvedība pārvēršas noteiktā ciklā, kuri mainīt būs grūti. Kad pusaudzis "iziet pasaulē" ar pārliecību, ka viņš ir "izņēmums", jau pirmā neveiksme var viņu salauzt un nest milzu sarūgtinājumu.

Nav cilvēku, kuri nekļūdītos. Turklāt vienīgais veids kaut ko iemācīties – iziet caur neveiksmēm, mēģinājumiem un iegūt ne mazums punu. Ir ļoti svarīgi iemācīt bērnam normālu attieksmi pret neveiksmēm. Pie katras jaunas tādas ir jāparāda un jāpastāsta, ka izeja pastāv! Un vienmēr var atrast veidu, kā situāciju labot. Bet pats galvenais, lai cik situācija nebūtu briesmīga, tā nav cilvēka dzīvības vērta un nevar kavēt tuvinieku mīlestību pret bērnu. "Mēs tevi mīlēsim vienmēr".

Dot iespēju pašizpausmei

Vecāki ir bērna biedri radošajās izpausmēs. Tikai radot dažādas iespējas, pieaugušais var sniegt mazajam iespēju uzzināt, kas bērnu dzīvē patiešām interesē. Maziem bērniem radošums ir ielikts jau autiņos, viņiem viss ir interesanti. Pieaugušo uzdevums – šo interesi noturēt un "aizdegt". Lai to paveiktu, nevajag baidīties bērnu aizvest uz dažādiem pulciņiem, noklausīties viņa domas, pavērot, kas bērnam padodas vislabāk, bet ne tik ļoti. Ir jāatceras – ja tev ir nodarbošanās, ko tu mīli ar visu sirdi, tas tikai pastiprina mīlestību pret dzīvi kopumā, lai tas būtu sports, māksla vai zinātne.

Iniciējot un uzturot sarunu par aizliegto tēmu, pieaugušais rada tai apkārt drošu vidi, sniedz bērnam iespēju izrunāties, padalīties ar savām domām un iesēj pārliecību, ka šīs lietas nav tā vērtas, lai tām pievērstu īpašu uzmanību. Turklāt šādas sarunas palīdz izklīdināt romantiku, par kuru pusaudžu vidū bieži tiek aprunāta suicīda tēma. Mēdz būt tā, ka ir pietiekami atklāti izrunāties ar pusaudzi par to, kā tas viss izskatās realitātē un kas aiz tā visa stāv, lai izgaiņātu negaisa mākoņus, kas apsēduši jauno cilvēku.

Kas var notikt, ja ar bērnu nerunā par seksu, uzzini šeit.

Tas nekas, ja kaut kas neizdodas, pamaniet un novērtējiet pat pašu mazākos panākumus un akcentē uzmanību tieši uz tiem. Savāc bērna uzvaru "pierādījumus" un nekautrējies tos izlikt publiskai apskatei – tie var būt diplomi un medaļas, veiksmīgi zīmējumi, rokdarbi – jebkas. Bet negatīvos notikumus un bērna trūkumus gan publiski nevajadzētu apspriest. Es neiesaku, jo redzēt pasauli pelēkos toņos var kļūt par ieradumu, kas tiek nodota mantojumā, tā uzsver psihoterapeite.

Nekad nav vērts ignorēt situācijas, ja mums šķiet, ka ar bērnu kaut kas nav tā. Tas nenozīmē, ka uzreiz jāpiesienas ar iztaujāšanu un jebkurā veidā jācenšas izdibināt, kas gan noticis. Nē, šāda pieeja var situāciju tikai pasliktināt. Tas ir vairāk par to, ka ir jāiemācās vienkārši būt blakus bērnam, kad viņam ir grūti un viņš nejūtas savā ādā, sniegt viņam sajūtu, ka esi blakus, aizsniedzamā attālumā, ka viņam ir atbalsts jebkurā situācijā, pat ja viņš nav gatavs un negrib par kaut ko runāties. Un nekādā gadījumā nevajag šo neizprotamo un nestandarta uzvedību norakstīt uz "pusaudžu krīzi", pat ja tāds noskaņojums ir saistīts ar šo pārejas vecumu. Sajūta, ka viņam ir kāds, ar ko rēķināties jebkurā situācijā, pusaudzim ir ļoti nepieciešama.

Mācīt bērnam līdzjūtību, labestību un dāsnumu

Bērns savā priekšā redz piemēru – to, kā uzvedas viņa tuvinieki. Vai viņš pažēlos kaķīti vai sunīti, kuriem nav māju, vai paņems pastaigā līdzi sakaltušo maizīti, lai piemājas dīķī pabarotu pīlītes, kā viņš uzvedīsies, kad garāmgājējs pēkšņi paklups viņa priekšā?

Mūsu sabiedrības posts – vienaldzība un nemiers. Bet, redz, visi šie gājieni skaidri bērnam parāda, cik vērta ir citu būtņu esība. "Un te rodas cits jautājums: vai var iemācīties cienīt savu dzīvi, ja sveša šķiet absolūti nesvarīga? Man šķiet, ka nē. Un vēl es esmu pārliecināta, ka viena cilvēka iesēts grauds otra liktenī var kardināli mainīt situāciju un pārvarēt problēmas," tā psihoterapeite.