Gan jau daudzi būs dzirdējuši par trīs un septiņu gadu vecuma krīzes posmiem. Tomēr – vai visu var novelt tikai uz attiecīgā vecumposma īpatnībām? Kāda mamma taujā pēc padoma, kā labāk rīkoties attiecībās ar savu septiņus gadus veco dēlu, kurš nule kā sācis skolas gaitas, kuram parādījies konkurents – vēl viens bērns ģimenē, un kurš ātri "uzsprāgstot, turklāt sācis grauzt nagus. Mammai skaidrojumu sniedz psiholoģe.
"Bērnam septiņi gadi. Visu laiku ir bijis ļoti jūtīgs, emocionāls. Tagad vēl klāt visam nācis tas, ka sācis iet skolā un ģimenē uzradies brālītis. Esmu bezspēcīga viņa dusmu brīžos un nezinu, kā pareizi reaģēt. Ļoti ātri "uzsprāgst", ja kaut kas nav pa prātam, un tad iet vaļā tādi teksti, ka esmu vissliktākā māte, ka, piemēram, nometīs zemē un saplēsīs telefonu u.t.t., un tas notiek ar ļoti skaļu bļaušanu (es parasti cenšos runāt ar viņu mierīgos toņos, varbūt 1 no 10 strīdiem neizturu un uzbļauju).
Es katrā strīdā šaubos un nesaprotu, kā rīkoties pareizi. Parasti es sākumā cenšos ar viņu runāt, izskaidrot, kas un kāpēc, tad vienā brīdī secinu, ka ir bezjēdzīgi, viņš manī neklausās un tad es sāku klusēt, cenšos aiziet uz citu istabu, nomierināties un izskaitīt līdz 10, un kādu brīdi nerunāju un izliekos dusmīga. Tad parasti viņš nomierinās un jūtu, ka saprot, ka pāršāvis par strīpu (piemēram, sakārto savu istabu bez lūgšanās vai nomazgā traukus, neprasa končas u.t.t. ). Beigās pēc katra strīda cenšos izrunāties, ka es biju bēdīga par viņa uzvedību, ka nevar tā bļaut uz vecākiem. Bet, protams, tas viss līdz nākamajam strīdam un atkal es nesaprotu, kā pareizi reaģēt.
Vēl gribēju piebilst (nezinu, vai tas ir pa tēmu) – nezinu, kā tikt galā ar nagu graušanu bērnam. Stresa brīžos grauž un knibina tā, ka ir palikusi viena trešā daļa no naga," padomu lūdz "Cālis" lasītāja.
Par nagu graušanu, matu tīšanu, kauliņu krikšķināšanu un cīņu ar šiem kaitīgajiem ieradumiem plašāk lasi šeit.
Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa:
"Labdien! Izklausās, ka jums un bērnam būtu vajadzīgs atbalsts par to, kā labāk tikt galā un rīkoties situācijās, kad, cik noprotams, bērnam ir dusmu lēkmes. Visbiežāk bērni ar izteiktu emocionālo jūtīgumu daudz lēnāk un grūtāk pierod pie pārmaiņām ikdienas režīmā, ģimenes struktūrā, saņemtās uzmanības daudzumā. Dažkārt bērni neapzinās un neprot izpaust stresu, kas piedzīvots un sakrājies pa dienu, un sekas tam var būt lielāks jūtīgums uz dažādām situācijām, lielāka aizkaitināmība, raudulīgums un/vai dusmu lēkmes.
Arī nagu graušana visbiežāk ir saistīta ar to, ka bērns izjūt iekšēju trauksmi, nedrošības sajūtu vai stresu. Lai atbildētu plašāk, būtu nepieciešams zināt, cik ilgi savam bērnam esat novērojusi šādu uzvedību, kā arī, cik vecs ir jaunākais bērniņš un citus būtiskus faktorus, tādēļ šajā situācijā nav iespējams sniegt tikai vienu universālu ieteikumu.
Bieži vien jauni notikumi, arī labi, ģimenei tomēr ir papildu stress un jauni izaicinājumi. Nereti arī pašiem vecākiem var būt vajadzīgs atbalsts, lai labāk izprastu savas emocijas un spētu gan "saturēt" bērna emocijas, gan regulēt savu aizkaitinājumu un dusmas situācijās, kad bērns neklausa.
Lai pārrunātu savas "mammas" sajūtas un labāk izprastu bērna negatīvās uzvedības cēloņus un iespējamo rīcību šajā situācijā, var palīdzēt psihologa klātienes konsultācija."
Par septiņgadnieku krīzi vairāk vari uzzināt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
