Mazais pusaudžu vecums jeb Divgadnieka krīze. Kā disciplinēt mazo rakari  (2)

"Puikam ir divi gadi un četri mēneši. Trīs jautājumi:

Mēra vecāku pacietību! Piemēram, met visu nost no viesistabas galda (kas nu tur stāv tajā brīdī - avīzes, gludināmā veļa...) Mamma un tētis mierīgā tonī izstāsta, ka tā nav labi. Sāk mest tās lietas virsū mammai/tētim. Es nosēdinu uz trepju pakāpiena padomāt par dzīvi, jo mūsu mājās tā neuzvedas (met, sit...). Bērns mūk prom un smejas. Lieku savākt izmētātās mantas, bet bērns demonstratīvi atsakās un iet darīt kaut ko citu un nedzird mani vairs, ignorē.

Dažreiz nodara spēļu biedram pāri tīšuprāt (pagrūž, kaut ko atņem). Ja es aizrādu, tad krīt pats gar zemi un raud, dažreiz pats sev iesit pa rokām vai galvu. Mājās vardarbības nav, netiek ne pērts, ne kliegts, ne bērns, ne suns.

Reizēm, spēlējoties ar mantām, dara pāri lellēm/figūriņām. Brauc virsū ar mašīnu utt. Tad saka, ka lellēm sāp un viņas raud. Mēģinu ievirzīt, ka tagad jāsamīļo, jāizsauc ambulance. Jā - samīļo. Un tad atkal met no plaukta lejā vai brauc pāri. Kas tā par agresiju nespēju saprast?!
Salīdzinoši mierīgs un paklausīgs bērns. Bet uznāk etapi! Emocionāls. Kā lai disciplinē, nenodarot pāri?" pēc padoma taujā kāda mamma.

"Labdien un paldies par jūsu uzdoto jautājumu. Divgadnieka vecums un tam raksturīgā vecumposma krīze tik tiešām ir liels pārbaudījums un izaicinājums jebkuram no vecākiem. Var šķist, ka tas vairs nav iepriekšējais mierīgais bērns un tik tiešām uz "dusmu izvirdumu" situācijām ir grūti reaģēt mierīgi un nosvērti. Labā ziņa, ka vairums bērnu šajā vecumā reaģē šādā veidā un tas tik tiešām mazinās un pāriet.

Tajā pašā laikā vecākiem tas ir nākamais audzināšanas līmenis - kā reaģēt uz bērnu un viņa salīdzinoši impulsīvo, iecirtīgo uzvedību. Šis bērna vecums ir ļoti līdzīgs kā "mazais pusaudža vecums" un bērna attīstības galvenais vadmotīvs ir – "ļauj man pašam", kur nāk līdzi arī vecāku pārbaudīšana - cik daudz viņi ļaus, ko drīkst, ko nedrīkst, kā arī gan dusmošanās, gan raudāšana var būt gana spēcīga.

Tas, kas būtu jāsaprot, ka šajā vecumā bērniem vēl nav tik labi attīstīta empātija un situāciju izpratnes spēja, kā arī viņi apzināti nespēj nožēlot un izprast savu rīcību, lai pēc tam to mainītu un vairs neatkārtotu. Iespējams, tādēļ bērns smaida un smejas sēžot uz kāpnītēm. Viņam tā šķiet spēle, jo vecāki aktīvi uz viņu reaģē nepaklausības situācijā. Šajā gadījumā no vecāku puses daudz efektīvāk strādā uzvedības un iztēlošanās un spēļu pieejas.

Arī pašu vecāku sniegtā vai nesniegtā uzmanība ir milzīgs faktors, kas palīdz ar bērnu labāk sadarboties. Situācijā, ja bērns met mantas pa gaisu vai met ar tām vecākiem, mēs rīkojamies vienkāršā veidā – samazinām iespēju ar tām mest, jau pēc pirmā mēģinājuma paņemot mantas un noliekot malā. Parasti efektīvi darbojas arī uzmanības pārslēgšana. Piemēram, kurš pirmais salasīs vairāk mantas vai arī izaicinājums – vai spēļu mantu kārtojot var aizmest līdz grozam. Mēs mēģinām ar savu uzvedību modelēt situāciju, kā vecāki kārto mantas, un ja viņiem ir jautri, parasti bērni ātri vien šajā procesā iesaistās.

Pats galvenais būtu šajā vecumposmā neuztraukties par to, ka bērnam ir problēmas ar agresiju un būtu krietni pāragri secināt, ka viņam ir tendence uz vardarbīgu uzvedību. Bērns izpēta pasauli caur eksperimentiem un atskaites punkts tam, ko darīt vai nedarīt, bieži vien ir vecāku reakcija.

Jo vairāk mamma pauž šoku un nepatiku par to, ka pa lelli braukā ar mašīnu, jo interesantāk to ir darīt. Tas bērnam maņu līmenī ir saistoši, ka mašīna ar saviem riteņiem brauc pāri dažādām faktūrām un izciļņiem. Šajā gadījumā mēs virzām bērnu uz ko citu, piemēram, "Ooo, nez kā tā mašīna brauc caur krēsla apakšu, re, cik ātri viņa aizbrauc!". Kā arī līdzīgi situācijās, kur bērns kādam iesit vai grib iesist, mēs pārtraucam šo situāciju, nostājoties blakus, paturot priekšā roku, pārvietojot bērnu un atkal pieslēdzot uzmanību kam citam."