Ilgstoši aizcietējumi mazam bērnam. Vai psiholoģiska vaina?

"Jautājuma risināšana ir ieilgusi un netiekam galā. Lieta tāda, ka meitai (2,5 gadi) aptuveni septiņus mēnešus ir aizcietējumi. No gada vecuma meita iet uz podiņa (lielos darbus dara tikai tur). Bijām vairākas reizes Bērnu slimnīcā pie gastroenterologa, mēģinājām risināt situāciju ar dažādiem medikamentiem. Pašā sākumā šie aizcietējumi bija gremošanas sistēmas izraisīti, ko ātri izdevās novērst, taču nekādi nevaram dabūt regulāru vēdera izeju, arī gastroenterologs apstiprina, ka "bērns aiztur kaku" un mums nākas regulāri taisīt klizmu.

Es un arī tētis esam izmēģinājuši visas iespējamās pierunāšanas metodes, ļoti reti sanāk pierunāt un tad atkal ir pauze. Pati atbild, ka nepatīk kakāt, negrib kakāt, baidās no kakāšanas. Ar dakteres ieteikumu mēģināju palielināt vēdera izejas regulējošā medikamenta devu un tas mums beidzās tā, ka bērnu dārzā piekakāja gultu, par ko ļoti bēdājās. Vairs neesmu mēģinājusi dot lielāku devu.

Esmu ļoti norūpējusies, nākamā vizīte pie gastroenterologa ir decembrī, gaidīšu citus dakteres ieteikumus. Iepriekšējo reizi teica, ja nelīdzēs pilieni, tad būs vajadzīga smilšu terapija.

Meita pēc rakstura ir ļoti emocionāla, izteikta "kreile", ļoti gudra savam vecumam, diezgan paklausīga. Ģimenē un mājās nekādu problēmu, strīdu nav, bērnam pāri neviens nedara, no mammas nav nošķirta. Esmu krustu šķērsu pārdomājusi visu, bet līdz tam iemeslam neesmu nonākusi. Problēma radās jau jūnijā, bet bērnudārzu sāka apmeklēt tikai septembra beigās. Varbūt jūs varat man ieteikt, kā vēl es varu mēģināt risināt šo situāciju. Paldies!" padomu psiholoģei lūdz kāda noraizējusies mamma.

"Labdien, paldies jums par jautājumu. Lasot jūsu aprakstīto situāciju, saprotu, ka pašreiz jūtaties izmisusi, jo jūsu meitai ir ilgstoši vēdera aizcietējumi un klasiskās medicīnas ieteikumi nedod gaidīto rezultātu un vēdera izeja nav regulāra.

Šajā agrīnajā bērnības vecumposmā (1–3 gadi) bērni turpina aktīvi attīstīties un apgūt apkārtējo pasauli, mācās, kas ir aizliegumi (nē!),"normas", "robežas", apgūst podiņmācību utt., kā arī sajūt un reaģē uz savu vecāku psihoemocionālajām attiecībām, atklātiem vai slēptiem konfliktiem ģimenes sistēmā – starp vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām.

Bērni vēlas arvien vairāk pētīt un izzināt apkārtējo pasauli, kas bieži vien vecākiem liek satraukties, lai bērns nenodara sev pāri. Vecāki šādās situācijās nereti sāk pārspīlēti kontrolēt bērnu: "Nelec – nokritīsi", "Nekāp peļķē – sasmērēsi zābaciņus" utt. Tādējādi, iespējams, ka bērns neapzināti var sākt cīnīties par "varu" ģimenē. Ja kāds saskarsmē ar citiem cilvēkiem demonstrē varu, tad otram cilvēkam rodas pretdarbība – ieslēdzas cilvēka psihes aizsargmehānismi. Vecāki var kontrolēt, kur bērns ies, ko darīs, kur lēks, bet vecāki nevar kontrolēt bērna vēdera izeju, un bērns var sajust neapzinātu varu, kad satur kaku, kā arī ar kakas saturēšanu iegūt daudz uzmanības.

Iespējamie ieteikumi:

Vecākiem būtu ieteicams sākumā pārdomāt, cik daudz nedalītas uzmanības meitiņa saņem ikdienā. Būtu ieteicams ik dienu meitai veltīt aptuveni vismaz 20-30 min nedalītas pozitīvas uzmanības – spēlēt spēles, kuras meita vēlas spēlēt ar jums. Un noņemt uzmanību no "vēdera aizcietējumiem".

Bieži vien, kad bērnam ir kādas fiziska rakstura problēmas, uzmanība tiek koncentrēta uz sasāpējušo jautājumu, un bailes un stress neļauj pilnībā piedzīvot un izbaudīt vienkārša prieka un miera mirkļus kopā ar bērnu. Īpaši šajā situācijā var palīdzēt rotaļas ar slapjām smiltīm, dubļu taisīšana, kas ļautu meitiņai (un, iespējams, arī vecākiem) atbrīvoties. Ja bērns grib raudāt, var palīdzēt arī kārtīga izraudāšanās, kas ļauj atslābināties.

Vecāki meitiņai var ļaut pašai vecāku noteiktās normas ietvaros izvēlēties, piemēram, kuru pidžamu viņa vilks – puķaino vai dzelteno, kuru no divām kleitām viņa vēlas vilkt uz bērnu dārzu, tādējādi ļaujot meitai sajust, ka viņa var noteikt un kontrolēt savā dzīvē vēl kaut ko, ne tikai savu kaku.

Smilšu spēļu terapiju bērni var apmeklēt aptuveni no četru gadu vecuma. Mazu bērnu vecākiem vērtīgāk būtu pašiem apmeklēt psihologa vai psihoterapeita konsultāciju, lai kopīgi varētu pārrunāt gan situāciju ģimenē, kas varētu būt par iemeslu bērna grūtībām, gan iespējamo rīcību un risinājumus."