Jaunajai mammai prasās pēc 'biezākas ādas'. Vai to var uztrenēt

"Labdien, mani moka viena tiešām tīri emocionāla lieta. Kopš meitiņa piedzima (pirmais bērniņš), man ir šausmīgi bail par viņu. Tā globāli. Jau pirmajās dienās man uzbruka šausmīga sajūta, ka mīlu viņu tik stipri, ka to nespēju izturēt, ka tas sāp. Jo ir tik ļoti bail, ka tik viņai kaut kas nenotiek kaut kad dzīvē. Brīžiem tas traucē būt ar viņu kopā, jo, kad ir ļoti, ļoti forši, mīļi uzbrūk tā baiļu sajūta un es galvā dzenu prom to un neesmu "šeit un tagad" īsti ar meitiņu.

Un vēl – līdz ar to esmu kļuvusi izteikti raudulīga, tikko iet runa par bērniem, kuriem kaut kas noticis, kāda nelaime. Uzreiz asaras acīs, ļoti emocionāli dziļi to uztveru, raudu. Un arī priecīgos gadījumos, ja runa par bērniem. Tautā saka "acis slapjā vietā". Atceros, ka man nepatika, ja mana mamma apraudājās šāda veida situācijās (kā bērns arī nesapratu kāpēc), negribu savai meitiņai tādu mūžam bimbājošu mammu.

Gribētos "biezāku ādu", bet vai to var uztrenēt? Vai iešana pie psihologa man varētu palīdzēt šīs lietas iekšā pagriezt savādāk un uztvert ne tik sāpīgi?" pēc padoma taujā jaunā māmiņa.

"Labdien. Paldies par jūsu jautājumu. Ja pareizi saprotu, tad pēc bērna piedzimšanas jūs jūtaties jūtīgāka un emocionālāka, un satraucaties, ka ar jūsu meitiņu varētu kaut kas notikt.

Bieži vien, kad sieviete kļūst par mammu, tad viņa piedzīvo emocionālas pārmaiņas – viņa var kļūt jūtīgāka, vairāk satraukties, jo viena no mammas funkcijām ir arī aizsargāt savu bērnu. Tomēr, ja šī trauksmainā sajūta traucē būt kontaktā ar mazuli, tad būtu vēlams saprast, kas ir tas, ko bērna ienākšana sievietes dzīvē ir "atmodinājusi" sievietes zemapziņā. Bērni aktualizē un kā spogulis spoguļo vecāku "iekšējā bērna" pārdzīvojumus, kurus viņi nav pārstrādājuši. Šādās situācijās tiešām var palīdzēt psihoterapija pie psihoterapeita vai, piemēram, sarunas ar PEP mammu."

Par to, kas ir "plānās ādas" sindroms un kā iemācīties neņemt galvā katru dzīves sīkumu, lasi šeit.