"Labdien, mani moka viena tiešām tīri emocionāla lieta. Kopš meitiņa piedzima (pirmais bērniņš), man ir šausmīgi bail par viņu. Tā globāli. Jau pirmajās dienās man uzbruka šausmīga sajūta, ka mīlu viņu tik stipri, ka to nespēju izturēt, ka tas sāp. Jo ir tik ļoti bail, ka tik viņai kaut kas nenotiek kaut kad dzīvē. Brīžiem tas traucē būt ar viņu kopā, jo, kad ir ļoti, ļoti forši, mīļi uzbrūk tā baiļu sajūta un es galvā dzenu prom to un neesmu "šeit un tagad" īsti ar meitiņu.
Un vēl – līdz ar to esmu kļuvusi izteikti raudulīga, tikko iet runa par bērniem, kuriem kaut kas noticis, kāda nelaime. Uzreiz asaras acīs, ļoti emocionāli dziļi to uztveru, raudu. Un arī priecīgos gadījumos, ja runa par bērniem. Tautā saka "acis slapjā vietā". Atceros, ka man nepatika, ja mana mamma apraudājās šāda veida situācijās (kā bērns arī nesapratu kāpēc), negribu savai meitiņai tādu mūžam bimbājošu mammu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
