Foto: PantherMedia/Scanpix
Obligātā bērnu vakcinēšana mēdz raisīt divējādas sajūtas – it kā neviens no vecākiem nevēlas, lai mazais saslimtu ar kādu nopietnāku slimību, tomēr arī pošu blakusparādības var būt visai nopietnas. Pēdējos gados arī Latvijā pieaug to vecāku skaits, kuri atsakās bērnus potēt vai arī piekrīt tikai atsevišķu vakcīnu ievadīšanai, par ko, savukārt, trauksmi ceļ mediķi. Lūk, kāda mamma vērsās pēc padoma saistībā ar meitiņas uzvedību pēc kompleksās potes saņemšanas! Atbildi sniedz psiholoģe, kura ikdienā strādā ar konsultēšanu tieši pēcdzemdību laikā un zīdaiņu aprūpē.

"Esam vecāki četrus mēnešus vecai meitiņai, pirmais bērns, dzemdības standarta, grūtniecība plānota, gaidīta, mierīga. Meitiņa nekad nav bijusi liela raudātāja vai negulētāja, pirmie divi mēneši pagāja mierīgi, lai gan mēdza sāpēt vēders, bija izteikts moro reflekss* (uz nakti tinām bērnu autiņā līdz divu mēnešu vecumam). Moro reflekss izzuda, un iemiegot meitiņa vairs neknosījās un nesvaidījās rokām. Naktīs modās reizi paēst un sutināja līdz rītam, diendusas gulēja labi, gan ratos, gan gultiņā. Iemiegot gan vienmēr vajadzēja vecāku klātbūtni.

Pēc kompleksās potes divu mēnešu vecumā meitiņa sāka mosties naktīs ik stundu, ne ēst, bet pamosties un raudāt. Diendusas gulēja tikai klēpī vai ratos. Pediatre to skaidroja ar zīdainību un viss. Īsi pirms četru mēnešu jubilejas meitiņa atsāka gulēt visas naktis un diendusu savā gultā, iemiga arī pati. Pēc kompleksās potes otras devas atsākās negulētas naktis un dienas. Kā arī meitiņa ir atsākusi knosīties, mētāt rokas, knaibīt un pliķēt vecāku rokas – to, ko darīja, esot pavisam sīks zīdainītis.

Kas notiek? Izskatās, ka viņa savā attīstībā krīt atpakaļ. Negribu to saistīt ar potēm, bet pediatre saka – bērniņš aug griezdamies, vesels, tonusa nav, zobi vēl nenākot. Meitiņa aktīvi veļas, pamazām ēd piebarojumu, tur pati mācību krūzīti, tver karoti, interesē mantiņas un patīk, kad viņai dzied.

Vai tā ir aktīvā attīstības fāze? Vai arī meitiņu kaut kas uztrauc? Es cīnos par vecāku vienlīdzību un tētis ar meitu pavada kopā tikpat daudz laika, cik es, meitiņa ir ļoti mīlēts bērns, viņai netrūkst uzmanības. Kā es varētu palīdzēt sava bērna mieram un miegam? Vēl piebildīšu, ka es pati esmu miera osta, tētiņš mēdz krist izmisumā, bet balsi nepaceļ un bērnu nekrata. Cik daudz jūt bērns no vecāku noskaņojuma?" tā vēstulē raksta kāda mamma.

Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Ilze Novikova:

"Labdien! Neesmu mediķis, lai atbildētu par potēšanas medicīnisko ietekmi, taču izklausās, ka jums ir daudz jautājumu un neskaidrību par šo tēmu.

Ja bērns ir piedzīvojis lielu emocionālo spriedzi potēšanā, iespējams, arī fiziskas sāpes, viņam ir nepieciešams izraudāties, lai pārstrādātu šo pieredzi un atbrīvotos no stresa. Bērniņam var ļaut izraudāties, iejūtīgi esot tuvā ķermeniskā kontaktā – paņemot uz rokām, arī atspoguļojot meitiņai, ka dzirdat viņu, ka pote bija sāpīga, bet nepieciešama, bet jūs saprotat, ka viņai šobrīd par to nejūtas labi. Paklausieties meitiņas raudāšanas stāstu, pašai pēc iespējas esot mierā. Bērniņam to ir svarīgi izstāstīt caur asarām. Ja to nevar izstāstīt, spriedze var pēc tam izpausties kā grūtības iemigt un gulēt, čīkstēšana u.c. Iespējams arī, ka potēšana ir sakritusi arī ar kādu no attīstības krīzēm, kas mazuļiem var būt tieši šajā vecumā.

Būtu svarīgi arī saprast, kādas ir jūsu pašu kā vecāku sajūtas par potēšanu. Kā tas ir jums, kad jūsu bērnu potē un kā ir partnerim? Vai jūs satrauc, ka bērns tiek potēts – vai ir kādas šaubas par to, vai potes ir nepieciešamas, vai arī bailes par to, ko tās var nodarīt bērnam? Ir mammas, kas pašas tik ļoti satraucas potēšanas laikā, ka labāk uz potēšanu sūta vīru un tas ir mierīgāk gan bērnam, gan vecākiem. Jo bērns jūt vecāku noskaņojumu, bet viņam var būt arī savi pārdzīvojumi.

No stāstītā izklausās, ka vecāki jau daudz ir darījuši un domājuši par to, lai meitiņa justos labi. Ir normāli, ka bērni dažkārt arī nejūtas labi un pastāsta vecākiem par to, kas viņu dzīvē šobrīd ir ne tik labi. Ja tētim ir grūti izturēt mazulītes raudāšanu, tas var izraisīt dusmas un spriedzi. Būtu vērts padomāt, kā konstruktīvā veidā tikt ar šīm emocijām galā. Veselīgi tomēr vecākiem rūpēties arī par to, lai pašiem ir telpa un laiks, kur izrunāties un izreaģēt savas negatīvās emocijas. Vīriešiem tās var būt arī kādas aktīvas nodarbes, piemēram, sports vai pastaigas. Tāpat arī mammai ir vajadzīgs laiks atpūtai un savu emociju pārstrādei."

Par to, kā vakcinēšana var ietekmēt bērnu, papildu informāciju atradīsi šeit.

*Moro reflekss ir viens no tiem refleksiem, kas dažreiz biedē nepieredzējušus vecākus. Moro reflekss izpaužas tad, ja zīdainīti strauji un atmuguriski liek guļus. Tā ir nobīšanās reakcija – mazulis saliec un iztaisno rociņas un kājiņas. Nobriestot nervu sistēmai, apmēram pēc trīs mēnešu vecuma, šis reflekss izzūd. Visizteiktākais Moro reflekss ir pirmajā dzīves mēnesī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!