Daudzās gudrās grāmatās par bērnu audzināšanu tiek norādīts, ka vecākiem savām atvasēm jau no maza vecuma jāsāk mācīt līdzijušana citiem, cik tā ir svarīga prasme, kas noderēs visa mūža garumā. Bet, vai ir iespējams, ka viens mazs cilvēkbērns ir pārāk empātisks? Vai ir vecums, no kura jāmāca novilkt robežas starp savām un citu cilvēku emocijām, šādus jautājumus psiholoģei Aigai Ukstiņai uzdod kāda divgadnieka mamma.
"Manam dēlam ir gads un deviņi mēneši. Nesen, lasot viņam priekšā grāmatu "Maksis un auto", ko mēs lietojam, kopš viņam ir astoņi mēneši, puika vietā, kur Līna iesit Maksim un es, kā jau ierasts, uzsitu ar plaukstu pa grāmatas lapaspusi, lai labāk atainotu situāciju, sāka aizgūtnēm raudāt un nevarēja nomierināties kādas desmit minūtes. Kad viņš no jauna uzlūkoja attēlu, raudāšana atsākās.
Bērns kopš augusta iet bērnudārzā, esmu novērojusi, ka arī ģērbtuvē, redzot un dzirdot, ka raud kāds no bērniem, viņš bieži vai nu pats sāk raudāt, vai arī steidzas pie raudošā bērna un mēģina viņu iepriecināt, smaidot vai smejoties.
Es gribētu saprast, vai reakcija uz grāmatas zīmējumu, kur viens bērns sit otru, saistīts ar bērnudārzā piedzīvoto, jo esmu dzirdējusi, ka daži no bērniem tur kaujas, vai arī vienkārši bērnam ir izteikta līdzpārdzīvošanas spēja. Tādā gadījumā būtu jauki saņemt padomus, kā un kad, lai sāk mācīt (vai palīdzēt) bērnam saprast un novilkt robežas starp sevi un savām emocijām un apkārtējo cilvēku emocijām?" tā taujā mamma.
Atbild ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa:
"Paldies par vērtīgajiem jautājumiem. No uzdotajiem jautājumiem var just bērna māmiņas patiesās rūpes par dēla emocionālo labklājību un labsajūtu. Šajā gadījumā būtu svarīgi nošķirt bērna vecumposmam raksturīgu spēju reaģēt uz pieaugušo, īpaši mātes, paustajām emocijām un pieaugušo interpretāciju un sapratni par notiekošajām situācijām. Izklausās, ka māmiņai tik meistarīgi un emocionāli izdevies atainot stāstu (droši vien ar atbilstošu mīmiku, žestiem, kustībām), ka bērns, visticamāk, ir reaģējis uz viņas intensīvajām emocijām ar savu emociju izpaušanas veidu – raudāšanu.
Cilvēkiem jau no agrīna zīdaiņa vecuma ir attīstīti spoguļneironi, kas ļauj reaģēt uz citu cilvēku emocijām, māmiņa pasmaida, arī bērniņš pasmaida u.tml. Šajā vecumā bērniem nav tik attīstīta sociālā izpratne par stāsta jēgu un dziļāku nozīmi, tā nāk kādu laiciņu vēlāk.
Līdzīgi arī bērns iemācās uz citu bērnu spēcīgām emocijām reaģēt "iemācītā veidā". Visbiežāk viņš dara tā, kā viņš redz, kad pieaugušie vai citi bērni viens otru mierina vai rīkojas situācijās, kad tiek paustas negatīvās emocijas. Šādu pašu jautājumu mamma var uzdot par pašu ģimenes reakcijām uz intensīvām, negatīvām emocijām – vai tādas drīkst būt, un bērniem tiek dota vieta un laiks, lai viņš tās var izdzīvot, "pastāstīt" caur raudāšanu? Vai šīs emocijas dažkārt mēdz būt grūti izturēt un tad bērns tiek mēģināts pārslēgt uz citu nodarbi vai sasmīdināts, iedots, kas garšīgs utt.?
Izklausās, ka bērnam šobrīd ir vecumposmam atbilstoša normāla emocionālā un sociālā attīstība. Kļūstot vecākam, bērns pamazām iemācās atpazīt savas un citu emocijas. Un tikai ap sešu septiņu gadu vecumu bērni sāk apzināties, ka vienā un tajā pašā situācijā katrs var justies pilnīgi atšķirīgi un piedzīvot dažādas jūtas.
Divgadniekiem ir normāli vēl nespēt izpaust savas vajadzības un centienus vārdos, līdz ar to viņi var būt agresīvāki – netīši kādu var pastumt malā, pagrūst u.tml. Ja jūsu dēliņš par to bēdājas vai satraucas, šādos brīžos varat viņam palīdzēt nomierināties un vienkāršiem vārdiem skaidrot notiekošo: "Jā, puiši sastrīdējās, audzinātāja viņiem palīdzēs." vai "Gan Andris, gan Mārtiņš gribēja sarkano mašīnu, tādēļ viņi sastrīdējās." Bērniņam var arī nosaukt vārdā to, kā viņš jūtas: "Es redzu, ka tu esi satraucies." "Tu esi bēdīgs par to, ka tā notika." Tas bērnam pamazām mācīs atpazīt viņa jūtas un paust tās piemērotā veidā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
