Kā bērnu psiholoģiski saudzīgāk atradināt no iemidzināšanas rokās

"Kā psiholoģiski saudzīgāk atradināt meitiņu no iemidzināšanas rokās? Katru diendusu (atskaitot pastaigas ratos) meitiņa rokās jāšūpina uz bumbas vai staigājot. Esam mēģinājuši sēdēt blakus gultiņai, turēt roku, dziedāt, glāstīt, bet bērns neiemieg, tikai aktīvi priecājas par mūsu klātbūtni. Meitai ir savs miega lupatzaķēns, kuru murca pirkstiņos pirms miega, ir klusināts apgaismojums, ir miega rituāli (vanna un tēta roku masāža ar eļļiņu). Laikam pati esmu vainīga, uzreiz pēc dzimšanas jau meitiņu daudz nēsāju rokās aiz lielās laimes un mīlestības, bet nu meitai ir teju pieci mēneši un astoņi kilogrami. Gribētos, lai mazulis iemieg pats," pēc padoma taujā mamma.

"Paldies par jūsu jautājumu. Lasot to, saprotu, ka jūsu meitai ir pieci mēneši, un jūs vēlētos uzzināt, kā atradināt meitiņu no iemigšanas uz rokām.

Sākumā vēlējos teikt, ka jūs neesat ne pie kā vainīga, jo pirmajos mēnešos bērnam patiešām vajag sajust daudz ķermeņa kontaktu ar mammu, kas dod drošības sajūtu un nomierina mazuli. Vēlme būt tuvu klāt ir dabiska gan mammai, gan bērniņam. Aizmigšanai meitiņai vecāku tuvums būs svarīgs vēl vairākus gadus, tādēļ šobrīd no viņas gaidīt, ka viņa aizmigs viena pati, varētu būt nereāli. Īpaši pirmā dzīves gada laikā ir vairāki posmi, kad bērniņš pastiprināti prasa mammas klātbūtni un palīdzību iemigšanā.

Pašreiz dažādos literatūras avotos var sastapties ar dažādiem atšķirīgiem viedokļiem, par to, kad un kā radināt mazuli gulēt savā gultā. Tas var radīt apjukumu un vainas sajūtu vecākiem, kuru bērni vēl neaizmieg paši vai neguļ savā gultā. Attīstītajās valstīs vecāku gaidas par to, kādā vecumā bērniem būtu jāguļ atsevišķi no viņiem, ir ļoti augstas. Pētījumi rāda, ka uz jautājumu, kad vecāki sagaida, lai viņu bērns aizmigtu un gulētu viens pats, Vācijas un Amerikas vecāki atbild 4–6 mēnešos, kamēr vecāki Kostarikā runā par aptuveni sešiem gadiem. Savukārt uz jautājumu, kad viņi sagaida, ka bērns bez mošanās izgulēs visu nakti, pirmie min 4–5 mēnešus, kamēr otrie nosauc vidēji 3,5 gadus.

Gulētiešanā ir svarīgi sekot mazulītes signāliem. Ja viņa berzē actiņas, vairs nevēlas aktīvi spēlēties, žāvājas, vai kā citādi izrāda, ka vēlas gulēt, ar gulēt likšanu nevajadzētu kavēties. Šajos brīžos var piekāpties arī noteiktiem rituāliem (vannošana un citas aktivitātes). Ja šie brīži tiek palaisti garām, pēc tam aizmigt ir daudz grūtāk, jo bērns ir pārāk noguris, lai aizmigtu. Sekojot bērna signāliem, parasti diezgan drīz izstrādājas ritms, kurā mamma jau var prognozēt, kad būs nomoda laiks un kad un cik ilgs būs miedziņš.

Nereti vecāki bērnus šūpo uz bumbas, nēsā uz rokām, lai tikai bērns neraudātu. Taču ir svarīgi atcerēties, ka raudāšana ir viena no zīdaiņa pamatvajadzībām. Tā palīdz bērnam pārstrādāt nomoda laikā sakrāto stresu un citas negatīvas emocijas, lai atslābtu un būtu vieglāk arī iemigt. Ja vecāki nemitīgi nēsā bērnu uz rokām, šūpo uz bumbas un dara daudzas citas lietas, rodas apburtais loks – bērns ir noguris un vēlētos raudāt, taču tiklīdz viņš to mēģina darīt, viņu sāk šūpot un visādi citādi "aizvirzīt" no raudāšanas, taču, kamēr bērns nav izraudājies, viņš arī nevar atslābt un iemigt.

Ja visas citas bērniņa vajadzības ir apmierinātas (viņa ir paēdusi, autiņbiksītes ir tīras, nekas nesāp un netraucē cits fizisks diskomforts), ar bērniņu var apgulties blakus gultā un paklausīties viņas raudāšanas stāstu. Mamma var būt blakus, paglāstīt bērniņu un mierīgā balsī ar viņu parunāt: "Jā, es redzu, tu esi nogurusi. Šodien bija gara diena." Pēc raudāšanas bērniņš bieži vien atslābst un aizmigšana vairs neprasa tādu piepūli.

Bērna miegs un grūtības iemigt nav vienkāršs jautājums. Ja jūtat, ka esošā situācija jūs neapmierina un pašiem to neizdodas atrisināt sev un meitiņai pieņemamā veidā, var noderēt arī PEP mammas palīdzība."