Pieci veidi, kā pusaudzis var pārliecināt vecākus par datora nepieciešamību

Vai es to gribu? Runa nav par to, vai es to gribu vai ne. Vācu valodu papildus angļu valodai es varbūt arī negribēju mācīties. Man vienkārši vajag. Dārgie vecāki, palūkojieties apkārt – visur ir datori, un turpmāk to būs vēl vairāk. Man jāzina "viņu" valoda, jāsaprot "viņu" darba loģika. Atcerieties, nedēļas nogalē mēs redzējām, kā viena tantīte centās pierunāt bankomātu atdot viņai kredītkarti, un mēs ilgi viņai skaidrojām, ka tas nesaprot cilvēku valodu. Ļoti jautri un aizkustinoši, bet es tā negribu. Es vēlos saprast, kā ir veidotas bankomāta un arī daudz sarežģītāku ierīču smadzenes. Šaubos, ka es kļūšu par programmētāju, taču apgūt kādu vienkāršu programmēšanas valodu man vajag.

Lai ko es dzīvē darītu, man vajadzēs strādāt ar datoriem. Nezinu, vai es kļūšu par inženieri – viņiem bez datoriem nekādi neiztikt, taču pat ja es būšu ārsts, man tāpat vajadzēs strādāt ar datoru. Šobrīd pat kasieri un pārdevēji veikalos darbojas ar datoriem. Brālis sapņo kļūt par tālbraucēju, bet lielie kravas auto jau tagad ir pilnībā datorizēti. Un kas notiks pēc pieciem vai desmit gadiem, kad es un viņš sāksim strādāt? Mūsu nākotnes dzīve, dārgie vecāki, nav iedomājama bez datoriem. To tiešām nekļūs mazāk.

Jūs taču zināt, ka es vēlos iestāties britu augstskolā. Bet, vai jūs zināt, ka ar labām atzīmēm vien tur nepietiek? Tur no visas Eiropas tādu kā es būs 200 cilvēki. Un uzņemšanas komisijā man pavaicās: "Ko tu, meitenīt, savā dzīvē jau esi panākusi? Vai vari parādīt kādus projektus? Nē? Nu tad stājies rindā. Varbūt kādam no jums paveiksies un vēl paliks vietas, kad uzņemsim aktīvākus censoņus."

Tēti, tu esi varens inženieris, es tevi par to ļoti cienu. Atceries, kā tu man teici: "Es nekad to nesasniegtu, ja kopš 15 gadiem nestaigātu pie tēva uz darbnīcu!" Es gribu tāpat. Man nav darbnīcas, kurā es varu iet, taču ir kaudze bezmaksas programmu, ar kuru palīdzību es jau varu pamēģināt kaut ko darīt pati. Taču tām ir vajadzīgs dators!

Laikam tas ir vienkāršākais un acīmredzamākais iemesls, taču es tāpat par to atgādināšu. Datori palīdz mācībās desmit dažādos veidos. Tie taupa manu un jūsu laiku. Mammu, man tik daudz uzdod skolā, atvieglo man dzīvi – nopērc man personīgo datoru, lai es nepretendētu uz jūsējo un negaidītu "rindā", kamēr jūs pabeigsiet ar to strādāt! Lai es varētu lietot nevis papīra vārdnīcas, bet gan elektroniskās. Lai es nerakstītu ar roku to, ko var izdrukāt. Lai es brīvi meklētu internetā to, ko man vajag. Lai... Uzskaitīt var bezgalīgi.

"Jā, jūs teiksiet, lūk, tas ir īstais iemesls visām šīm sarunām!" Taču nē, tas ir tikai viens no iemesliem un ne tas svarīgākais. Man vajag iespēju spēlēt datorspēles, lai būtu topā, jo datorspēles kļuvušas par kultūras sastāvdaļu – kā seriāli vai jūsu iemīļotais "Facebook".

Vēl es gribu, lai man būtu iespēja spēlēt un "pārslimot" datorspēles pusaudžu vecumā, lai neiegrimtu tajās vēlāk – brīdī, kad man būs daudz vairāk pienākumu un daudz mazāk brīvā laika. Kamēr es dzīvoju ar jums, jūs varat mani kontrolēt un palīdzēt tikt galā ar problēmām, bet kas būs pēc tam?

Es nezinu, kas būs pēc tam, nopietni. Domāju, arī jūs nezināt, kas notiks manā dzīvē, taču jau iepriekš pārdzīvojat. Ja tā, tad palīdziet man apgūt datoru vai vismaz netraucējiet. Nevajag spriest pēc sevis un ķerties pie veciem tekstiem "lūk, mūsu laikos...". Jūsu laikos bija citādi, bet šodien galvenie ir datori. Un man ar tiem jābūt uz tu. Citādi es atpalikšu no dzīves.