Sievietes pieredze: bezjēdzīgākie padomi jaunajām mammām

Piedāvājam kādas mammas pieredzi par šo tēmu, ko viņa atklāj "Interesnooo". Iespējams, kāda visai labi sapratīs un atpazīs sevi šajā mazajā pārdomu rakstiņā par to, cik bezjēdzīgi padomi jaunajām mammām var tikt sniegti… Un kāpēc tas nestrādā.

"Man ir visai neliela pieredze būt mammas lomā – tikai divi gadi ar mazu astīti. Bet šis laiks ir bijis ļoti piesātināts un dažādāks – divu gadu laikā bērns tomēr iziet milzu evolūcijas ceļu, no mazulīša pārvēršoties par staigājošu un runājošu cilvēciņu. Visu ko var pagūt noskatīties.

Un gandrīz visu šo laiku es strādāju dažādos, vecākiem domātos izdevumos un tādēļ lasu ļoti daudz dažādu tekstu, kas domāti jaunajām mammām. Starp milzu daudzuma materiāliem man regulāri nākas sastapties ar dažādu padomu sarakstiem, kas it kā palīdzēs atbrīvoties no noguruma, iemācīs pareizi plānot laiku ar bērnu.

Tomēr patiesībā šie padomi nemaz nestrādā. Proti, man ir aizdomas – kaut kur ideālos mājokļos ar ideāliem bērniem ir ideālas mātes, kurām padomi palīdz. Taču man nepalīdzēja, tādēļ, ja nu gadījumā tie nepalīdz arī vēl kādai, pamāj ar roku – tu neesi vienīgā. Mūsu ir divas, varbūt trīs. Vai pat desmitiem mammu, kurām nav sapratnes, kā visu pagūt un beigu beigās nenojūgties…"

Arī te atradīsi 12 nevajadzīgus padomus jaunajām mammām jeb neklausies tik daudz "labvēļos".

Un, tātad, lūk, tas ir mini sarakstiņš ar padomiem, kuri nestrādā, ja esi mamma jaundzimušajam!

Tas ir lieliski, bet vispār gribētos arī paēst, ieiet dušā, kā arī vienkārši pasēdēt dīvānā, paskatīties seriālu, palasīt grāmatu un beidzot iedzert kafiju, kas tika pagatavota jau pulksten 7. Klusumā. Vai vienkārši paskatīties sienā (neviens tevi par to nesāks apspriest) un pabūt vienatnē ar sevi – vai ar vīru, kurš, kļūdams par tēvu, nav pārstājis eksistēt.

Paldies, bet nē. Dzīvē jau tā ir notikuši tādi notikumi, kuri ir izsituši no sliedēm, un, ja vēl tam visam klāt pievieno nemazgātus traukus, pa kaktiem izmētātas autiņbiksītes un putekļus pa visu māju, var, pilnīgi nemanot, zaudēt prātu.

Visparastākie mājas darbi pat pēcdzemdību perioda laikā palīdz pamazām aprast ar domu, ka tu neesi zombijs, bet pilnīgi normāls funkcionējošs organisms.

Mazgā traukus, gatavo ēst, savāc izmētātās mazulīša zeķītes, ja tev to gribas, pēc tam sev teiksi paldies, jo – saskaņā ar likteņa ironiju – šīs monotonās lietas tavā ikdienā ienesīs dažādību.

Šis ir sarežģīts un dīvains padoms, jo tas it kā liecina: pašiem tuvākajiem cilvēkiem it kā par tevi viss būtu vienalga. Bet ja tā tomēr nav, tad viņiem par to ir jāatgādina. Bez tam, aicinu palūkoties patiesībai acīs: pirmajā laikā pēc dzemdībām jaunajai mammai kādam citam uzticēt ar bērnu aprūpi saistītas lietas, ir visai sarežģīti. Pat tad tas ir grūti, ja šie cilvēki ir vislabākie, uzmanīgākie un iejūtīgākie. Tādēļ pēc būtības mammai nekāda palīdzība nav vajadzīga – viņai vienkārši nepieciešama sapratne. Ka viņa piekūst, ka viņai ir grūti aprast ar jauno lomu un dzīvi jaunā kvalitātē. Galvenā palīdzība varētu būtu tāda, lai jaunajai mammai kāds nepavaicātu kaut ko šādā garā: "Kāpēc tu esi tik nogurusi?" vai "Kad gan beidzot tu atgūsies?!"

It kā mums būtu šāda izvēle. Viņas taču sit ar savu milzu, daudzus tūkstošus vērto ideālisma stieni. Pārmetoši skatās uz tevi veikalā, kad mazulis "iedziedājies", rindā stāvot. Smaida no saviem instagramiem, tādas uzpušķojušās, kamēr tu, jau ne reizi vien nosvīdusi, centies ratos bērnu saģērbt pilnā ziemas ekipējumā un vienlaikus viņu nepamodināt.

Viņas nāk ar tevi uz satikšanos, vienā rokā turot kafijas krūzi, bet otrā – telefonu, čiepstot tajā, ar vienu pirkstiņu ik pa laikam skarot savus ultramodernos bērnu ratiņus, kamēr tu centies izbrist caur kupenām ar "poļu" ražojuma ratiņiem. Viņas tev zvana, pārvarot visus attālumus, pārkāpjot visas pieklājības robežas, un stāsta, ka divas nedēļas pēc dzemdībām "aizšāvušas" uz Maldivu salām, atstājot bērnu auklei. Bet tu sēdi mājās un salīdzini tālāk…

Droši vien, feju zemē, kur jaunajai mammai vispār nekas nav jādara, bez tā, kā gulēt kopā ar plikiņu bērnu, nodrošinot viņam ciešu "āda pret ādu" kontaktu, režīms nevienam nav nepieciešams. Taču tad, kad tev, esot mātei, gribas būt arī cilvēkam, režīms – ir mūsu "viss". Lai tas būtu nedaudz šķībs (ne ideāls, kā tām…), ar saviem trūkumiem un niansēm, taču – jo ātrāk tas tiks ieviests vismaz kaut kādā veidolā, jo vieglāk būs bērna aprūpes procesa dalībniekiem.

Kad pastāv režīms, parādās sajūta, ka laiks – tie nav bezgalības griesti, iezīmējot pastaigu laikus, barošanu, vannošanu, pārģērbšanu un aijāšanu, bet laiks iegūst vairāk jēgas. Turklāt režīms palīdz atrast laiku arī ieiešanai dušā un kafijai, kura pagatavota no rīta.