Nopirkt dvēseli: vecāki sniedz visu, bet kam dod priekšroku bērni

"Atceries, kāda bija mūsu bērnība? Tēvs vienmēr strādāja, mamma visu rītu runāja pa telefonu, bet mēs, visa kompānija, braukājamies ar velosipēdiem, un, lai nokļūtu pie draugiem, šķērsojam divas lielas ielas. Kaut kā viens no mums nokrita un stipri satraumējās, bija daudz asiņu. Bet nevienam gar to nebija nekādas daļas. Mēs bijām bērni, un ja mūs neizmantoja kā bezmaksas darba spēku, tad tika uzskatīts, ka visu dienu mēs nepavadām mājās," savu atmiņu un pārdomu stāstījumu, ko publicējis "Econet", sāk Ronda.

"Esi pamanījis, kā ir mainījušies vecāku pienākumi? Kad pieaugušie sāka uztraukties par drošību, popularitāti un savu bērnu laimi? Pēdējos 25 gados viss ir mainījies: vecāki pērk lietotas automašīnas un lētu apģērbu, bet vienlaikus viņu bērni dzīvo kā rokzvaigznes. Mēs tērējam neiedomājamu daudzumu naudas privātstundām, labākajiem gadžetiem, piedalāmies šajās neprātīgajās sacensībās. Un es esmu vainīga, neviens cits: bērniem par 300 dolāriem nopirku beisbola nūjas, lai gan tā arī nevaru saprast, kāpēc tā darīju, jo šo naudu taču varēju nolikt pensijas kontā vai aizbraukt ceļojumā.

Vai atceries savu apģērbu 70. vai 80. gados? Neraugoties uz centieniem nobloķēt atmiņas, es līdz šim laikam atceros izmisīgos mēģinājumus nopirkt īstos "Converse". Un es tos nopirku? Nē. Vai es žēlojos? Nē, protams. Es taču izdzīvoju, vai ne?

Bet tagad mums aug vesela paaudze bērnu, apkrauti ar apģērbu putekļiem, kuri aug ātrāk nekā mans ikmēneša elektrības rēķins. Mūsu bērnībā dizaineru apģērba nebija.

Kāpēc? Mūsu vecāki nebija tik ķerti, lai pirktu t-kreklu par 60 dolāriem. Pats brīnumainākais, ka neviens no šiem pusaudžiem nemeklēs darbu uzreiz pēc koledžas pabeigšanas, lai maksātu rēķinus, pirktu apģērbu un mašīnu. Tad uzmini ar pirmo reizi, kuram bērns piezvanīs, kad viņam vajadzēs naudu? Pareizi, vecākiem!

Vairums no viņiem pabeidz koledžu vai universitāti, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas par to, kā tas ir – meklēt darbu, nosūtīt atskaiti, piedalīties sapulcē un ierasties laikā. Ja viņiem ir darbs, tad tikai tāpēc, ka darba devējs ir izdarījis pakalpojumu viņa vecākiem, un viņi strādā, tikai, ja tas "notiek zem viņu paraksta".

Mēs visi mīlam savus bērnus, gribam redzēt viņus laimīgus un nodrošinātus. Bet, baidos, ka mēs zogam viņiem svarīgu pieredzi, kas dzīvi padara spilgtāku, bet pašus bērnus – patstāvīgākus, par sevi pārliecinātus pieaugušos.

Lielākajai daļai no mums atmiņas par pusaudžu vecuma periodu ir kaut kādas lieliskas lietas, kuras mēs varējām nopirkt par veselu mūžību atlikto naudu kādam cēlam mērķim. Saviem bērniem mēs sniedzam praktiski visu, ko vien viņi var iedomāties, un dažreiz man ir interesanti: tas ir viņiem vai tādā veidā mēs paši vēlamies sajusties kā labi vecāki? Būtība ir tāda, ka lieta, ko tev kāds iedeva, nekad nebūs tik vērtīga kā paša nopelnīta.

Pieļauju, ka daudzi no mums lepojas ar to, ka saviem bērniem spēj nodrošināt materiālo labklājību un vieglu dzīves ceļu. Es nelepojos un zinu, ka daudzi vecāki, tāpat kā es, ir norūpējušies par pašreizējo situāciju.

Tas pa īstam ir svarīgi – prast noteikt patieso vērtību un būt pacietīgiem. Taču, velns lai parauj, mūsu bērni nezina, kas ir šāds atliktais prieks un gandarījums, viņiem tās ir tikai gaidas, kamēr neuzlādēsies telefons.

Mēs visas problēmas atrisinām bērnu vietā. Lūk, pacenties pierunāt skolotāju un piespiest bērnu pārlikt eksāmenu – viņš ne par ko necentīsies to izdarīt, jo, redz, viņam ir vēl divi eksāmeni, un viņš histērijā gatavojas tiem. Nesmejies, vecāki centušies tā darīt.

Savā laikā es ļoti to vēlējos. Taču mūsu bērni ir pārdevuši savu neatkarību jaunajiem džinsiem un automašīnām. Viņi dzīvos "zem kāda brunčiem" visu dzīvi, ja vien "tas" nodrošinās ar supermodernām lietiņām.

Bonuss, kas ļauj mums viegli noteikt, kur ir ziemeļi, kā piepumpēt riepas vai izbraukt tajā brīdī, kad nav sastrēgumu. Tu mācies būt saprātīgs, kļūdoties un gūstot mācībstundu no tā, un tas izdodas tikai tad, ja pats rīkojies. Pielietojot mikromendžmentu attiecībā pret bērniem, mēs padarām viņus par neprasmīgiem un atkarīgiem no citiem, un kādā brīdī tas jau kļūst nedroši.

Prāta noturība un stingrība ļauj cilvēkam saņemties un iet tālāk, neraugoties ne uz ko. Šādi cilvēki var izturēt darba zaudējumu, sarežģītas attiecības, slimības un kritienus. Izturība veidojas, pateicoties zaudējumiem – un šis ir labs joks "materiāla" pārbaudei, no kāda esi pagatavots. Zaudējumi, ķibeles – tas ir lielisks skolotājs, kurš dzīvē sniedz pamācošu mācību – tas, kas tevi nenogalina, padara tevi tikai stiprāku."

Par bērnu pāraprūpi un tās negatīvajām sekām esam daudz rakstījuši, bet, lūk, te arī klīnikas "Premium Medical" bērnu psiholoģes Ingas Ādamsones domas: "Viss sākas ar attieksmi pret bērnu – vai vēlamies izaudzināt pasīvu un pakļāvīgu vai radošu bērnu ar normālu pašvērtējumu? Vēlamies veselu vai rātnu bērnu? Vai uztveram bērnu kā projektu, ar kuru sasniegt kādu konkrētu mērķi, vai arī kā patstāvīgu personību, kuru respektējam tāpat kā pieaugušos? Bērniem ir vajadzīgas saknes un bērniem ir nepieciešami spārni. Labi vecāki spēj dot abus".

Par pāraprūpi uzskata arī bērnu izlutināšanu, kas nemaz nav tik nevainīga, kā no malas izskatās, jo tās pamatā ir vecāku vēlme par visu cenu pasargāt savu bērnu no jebkā slikta jeb nodrošināt tikai to labāko. Tādējādi bērns neiemācīsies, kā risināt problēmas saviem paša spēkiem. Tāpat viņš nespēs atšķirt, kad viņa rīcība ir nepareiza un nepiemērota, jo bērnībā nekad nebūs saskāries ar zināmām konsekvencēm un sodu par neadekvātu rīcību. Šādas sekas var būt arī tad, ja vecāki ir izvēlējušies antiautoritāro audzināšanas ceļu, uzsver Ādamsone.