Vai bērna intelekta potenciāls ir noteikts dzimšanas brīdī

Tagad ir zināms, ka aptuveni 12 nedēļas veca embrija neironi jau uzrāda koordinētus aktivitātes viļņus un ka šie viļņi faktiskai maina smadzeņu formu. Tas pats process, kas maina un veido bērna smadzenes vēl pirms viņa dzimšanas, nosaka arī straujo mācīšanās gaitu, kad bērns ierodas šajā pasaulē. Kad zīdainis ir gatavs piedzimt, viņa smadzeņu nervu šūnas ir pilnībā izveidojušās, taču šajā brīdī neironu tīklojums vēl nav līdz galam nostiprinājies. Caur maņu orgāniem saņemtā informācija aktivizē nervu sistēmu, kā rezultātā uzreiz pēc piedzimšanas rodas neskaitāmi daudz savienojumu. (Šie dati ir apkopoti nesen publicētā ziņojumā – pētījumu veikušas vairākas universitātes ASV, un pētījuma autori ir vesela virkne zinātnieku).

Tādējādi agrīnais vecums, jo īpaši pirmie trīs dzīves gadi, ir straujas attīstības laiks, kad smadzenēm nepieciešami attiecīgi stimuli nervu neironu ķēžu izveidošanai. Dažādie stimuli lielā mērā nosaka attīstības līmeni nākotnē. Divu gadu vecumā sinapšu skaits maza bērna smadzenēs ir divreiz lielāks nekā pieaugušajam cilvēkam, un tās patērē divreiz vairāk enerģijas nekā pieaugušais. Šajā periodā izveidojušās, bet vēl neizmantotas sinapses pēc 10 gadu vecuma pamazām izzūd.

Par to, ko lietot uzturā, lai "pabarotu" bērna smadzenes, lasi šeit.

Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka daudz pierādījumu liecina – stimulu trūkums var tikpat nelabvēlīgi ietekmēt bērna attīstību kā sensorās deprivācijas (dažādu vajadzību ierobežojums) gadījumā. Daudziem atsevišķu tautību (tādu, kuri senu tradīciju dēļ bērnus īpaši neskolo, pat liedz izglītības iespējas) bāreņiem var novērot, cik ļoti un neatgriezeniski stimulācijas trūkums ietekmē inteliģenci. Pagājušā gadsimta sākumā, kad bērnu aprūpe vēl tikai attīstījās, tika konstatēts, ka aprūpes iestādēs augušiem mazuļiem, kurus labi apkopa fiziskā ziņā, bet kuri nesaņēma pietiekami daudz uzmanības no pieaugušajiem, bija novērojama neatgriezeniska attīstības aizture, sākot jau no trīs mēnešu vecuma.

Savukārt citi pētījumi, kas skaidri parādīja, cik spēcīgi stimulācija agrīnā vecumā ietekmē intelektuālo attīstību, sekmēja īpašu programmas izveidi ASV un arī Eiropā, lai kompensētu to, ko nesaņem no kultūras vides izstumti bērni. Šīs īpašās programmas pirmsskolas vecuma bērniem no trīs gadu vecuma sniedz viņiem bagātīgu spēļu un rotaļu klāstu un sarunas, kā rezultātā daudzi bērni nepārprotami sasniedz augstāku intelekta attīstības līmeni. Interesanti, ka šobrīd daudzi šādās programmās iesaistītie uzskata, ka censties atgūt iekavēto pēc trīs gadu vecuma jau ir par vēlu.

Nav šaubu, ka iedzimtās intelektuālās spējas bērniem mēdz būt ļoti atšķirīgas. Galu galā mēs visi nevaram būt Einšteini! Ir gūti pietiekami pierādījumi, kas apliecina, ka IQ nav fiksēts vai nemainīgs lielums un dzīves agrīnajā posmā stimulējoša vide var ieviest spēcīgas pozitīvas pārmaiņas. Iespējams, ka pats svarīgākais ir veicināt valodas attīstību. Valoda ir mūsu domu galvenais izpausmes līdzeklis, tādēļ valoda un domāšana ir ļoti cieši saistītas. Vēlreiz jāuzsver, ka psihologu aprindās nepastāv pilnīga vienprātība par šīs saistības intensitāti un iedabu, taču pavisam noteikti tiek uzskatīts, ka saikne starp valodu un domāšanu ir ļoti cieša.

No zinātnieku puses ir ļoti dzīva interese par šo abu aspektu mijiedarbību. Lielākā daļa teorētiķu domā, ka gan intelekta, gan valodas attīstība sākas, bērnam izpētot priekšmetus, izzinot notikumus un cilvēkus savā apkārtnē, un ir skaidri pamanāms, ka abas šīs jomas viena otru savstarpēji ietekmē. Piemēram, mazam bērnam ir jāsasniedz zināma intelektuālās attīstības pakāpe, lai spētu apgūt jaunus vārdus. Mazulim jāapjēdz, ka priekšmeti (vēl pirms viņš spēj tos nosaukt vārdā) turpina eksistēt arī tad, kad vairs neatrodas viņa redzeslokā.

Savukārt intelekta attīstību spēcīgi veicina tieši valoda. Iztēlojies mazu bērniņu, kas cenšas saprast, kā salikt puzles gabaliņus. Pieaugušais, sacīdams "pagriez to" vai "tas ir par mazu", māca bērnam šīs zināšanas izmantot arī citā situācijā. Lietu sasaiste ar vārdiem ļoti veicina spēju vispārināt. Piemēram, sākotnēji mazulis vārdu "kaķis" saista tikai ar to kaķi, kas dzīvo viņa ģimenes mājā, taču šī vārda lietošana arī citās situācijās var veicināt apjausmu, ka tas attiecināms uz jebkuru kaķi un jebkurā situācijā. Vēlāk bērni izmanto valodu savu darbību plānošanai un apspriešanai vēl pirms pašu darbību veikšanas. Piemēram, četrgadnieks mēdz teikt: "Tagad ir tava kārta, bet pēc tam būs manējā", vai arī: "Pēc rotaļāšanās parkā es laikam gribēšu paspēlēties ar savu jūrascūciņu".

Kāpēc vienam bērnam ir "viegla", bet citam – "grūta" galva? To uzzini rakstā šeit.

Valoda mums palīdz atcerēties, sniegt un saņemt informāciju. Aptuveni 4,5 gadu vecumā ir nostabilizējusies "iekšējā runa", ko iespējams izmantot darbības vietā, piemēram, kā to dara pieaugušie, izprātojot dažādus gājienus problēmas atrisināšanas nolūkos. Piemēram, bērns pirms puzles salikšanas spēj izdomāt, kā to izdarīt, proti, izmantojot prātu šī uzdevuma paveikšanai. Būtībā valoda kļūst par atslēgu pasaules sapratnei, un šī funkcija saglabājas visu atlikušo dzīvi.

Materiāla sagatavošanā izmantoti dr. Sallijas Vordas grāmatas "Mazais runā" fragmenti (Zvaigzne ABC).