Nesavtīgas rūpes par otru: Anete un Gustavs – jaunieši, kurus 'nesalauž' dzīves grūtības  (7)

Anete šobrīd Latvijas Universitātē mācās par sociālo pedagogu, bet Gustavs savas zināšanās gūst e-biznesa un loģistikas sistēmu pasaulē. Jāsaka, ka šobrīd abiem jauniešiem dzīvē viss teju sakārtojies pa plauktiņiem. Dienā, kad nodevāmies sirsnīgām sarunām, Anete uzsākusi savas darba gaitas, strādājot kafejnīcā. Arī Gustavam gandrīz, gandrīz kārots un ar profesijas izvēli saistīts darbs rokās, un lielais pluss – darbu būs iespējams padarīt no mājām.

Vaicāta, kā abi iepazinušies, Anete smejoties skaidro it kā pašsaprotamo: "Viņš brauca ar BMX, es biju čiepa, kas seko līdzi visiem smukiem puišiem uz riteņiem." Tomēr viņu mīlestība (gluži tāpat kā vēl daudzas mūsdienās) aizsākās, pateicoties 21. gadsimta ērtībām jeb sarakstēm internetā. Viņa sportistu aicinājusi uz Smilteni – vietu, ko sauca par mājām – bet Gustavam mūždien bijuši treniņi, turklāt viņa visa dzīve vairāk vai mazāk saistījusies ar Rīgu, kas tomēr ir vairāk nekā 100 kilometru attālumā. Toreiz sapnis par attiecībām šķita visai nereāls.

Visai negaidīti izvērsās 2013. gada 23. februāris. Kleistu BMX trasē talantīgais braucējs Gustavs Pētersīlis guva smagu traumu – piektā kakla skriemeļa lūzumu. Gustavam bija jāaprod ar domu par dzīvi ratiņkrēslā.

Uzzinājusi nepatīkamos jaunumus, Anete ļoti pārdzīvojusi: "Pārdzīvoju, raudāju, uzrakstīju viņam...Viņš man neatbildēja kādus trīs mēnešus. Pēc tam izrādījās, ka viņš vienkārši man nevarēja atbildēt," atminas Anete. Kad Gustavs atguva savas prasmes, abi sāka uzturēt kontaktu. "Patikām, patikām, bet Gustavs man kādas piecas reizes atteica pastaigas, tad vienkārši saņēmos, atbraucu un viss," par attiecību aizsākumiem stāsta jauniete.

"It kā jau gribējās aizbraukt agrāk, bet es pēc dabas tāds kautrīgs biju. Esmu vēl joprojām. Un kautrējos arī pēc traumas," stāsta puisis, skaidrojot, ka tad, kad pastāstījis draugiem par Aneti, viņi pamudinājuši jauno puisi rīkoties. Abi sākuši tikties regulāri.

Interesanti, ka viņu attiecībās maģiskais cipars ir pieci. 5. aprīlī abi tā pa īstam sākuši draudzēties, 5. jūlijā pāris saderinājies un plāno, ka arī kāzas kādudien varētu būt 5. datumā. Tomēr tas neattur jau tagad katru piekto mēneša datumu atzīmēt kā svētku dienu.

Protams, jauniešiem bija jābūt pārliecinātiem par savu lēmumu, jo līdz ar nastām, ar kurām nākas saskarties ikvienam pārim, bija jāsaprot, ka abiem būs jāpieslīpējas arī aprūpes jautājumos.
Ko par to teica vecāki? "Vecākiem jau sen bija viss skaidrs. Bet uztraucās jau abas puses, protams. Tas ir bišķīt citādāk kā citiem," stāsta jaunieši. Jāpiebilst, ka Anete un Gustavs kopdzīvi "iztestēja" jau pirms uzsākšanas dzīvot kopā – veselu mēnesi viņi bija Amerikā, kur Gustavam bija rehabilitācija, tāpēc viņi aptuveni jau saprata, ar ko būs jārēķinās. Runājot par dzīvošanu divatā, Anete teic tā: "Nebija tik traki, viss jau bija kārtībā... Man, ja godīgi, likās, ka būs daudz trakāk, bet nav. Man jau viņš uz rokām ir jācilā – jāliek gultā, jāliek ratos... Tagad liekas, ka tas ir nieks, viss ir iegājies. Ja vajag, cilvēks var pierast pie jebkā," teic Anete.

Jāatzīst, ka kopdzīves uzsākšana nav liels solis tikai tāpēc, ka abiem būs viens jumts virs galvas, bet šāds lēmums prasa arī emocionālu sagatavotību. "Vairāk kā gadu tikāmies tikai nedēļas nogalēs, palēnām jau apradām ar visiem tiem niķīšiem. Vairāk kašķi bija tad, kad nedzīvojām kopā. Jo sarakstoties, tu nevari zināt kā otrs cilvēks izskatās, jūtās. Bet kad esam kopā, tad viss ir kārtībā," skaidro pāris.

Pa dienu Gustavam ir fizioterapija un mācības elektroniski, bet Anetei uz universitāti jādodas vien katras otrās nedēļas piektdienā un sestdienā. Līdz ar to – jaunieši līdz šim laiku pavadījuši kopā diezgan daudz.

Lai gan ziemā, kā jau viņi minēja, vairāk sanāk padzīvoties mājās, vasaru pāris nevar iedomāties bez aktīviem piedzīvojumiem. "Mums patīk būt visu laiku kustībā, ķert adrenalīnu un kaut ko darīt," teic jauniete. Braukšana ar velosipēdiem, pasākumu apmeklēšana, draugu satikšana, ceļošana un pat izpletņa lēkšana, bet slinkajās dienās abi labprāt pazviln dīvānā un paskatās filmas. Šādas dienas gan vairāk sanākot ziemā: "Kad gribas kaut kur doties, ir jāpiedomā, kā nokļūs, kā tiks. It īpaši tagad, kad ir tie lielie sniegi, no mājas vispār neejam ārā," skaidro Gustavs. "Tas gan man ir tāds liels fiziskais, ja gribam pa sniegu kaut kur doties," stāsta meitene.

"Principā 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā esam viens otram blakus," skaidro Gustavs. Tā kā Anete uzsākusi darba gaitas tad tagad jaunieši vismaz nelielu laiku pavadīs arī šķirti, kas, kā teic meitene, dažkārt ir vajadzīgs, lai vienkārši uzelpotu.

"Mums tā dzīve ir citādāka – tu visu laiku esi kopā, rūpējies. Attiecības attīstās daudz ātrāk," tā Anete, skaidrojot, ka tāpēc, ka tik daudz ir kopā viens ar otru, viņi ir paspējuši izdzīvot daudz vairāk.

Anete no Gustava iemācījusies piezemētību, saglabājot iekšējo mieru, jo pēc dabas vārētu teikt, ka Anete ir īsts enerģijas spridzeklis. Bet Gustavs savukārt paņēmis tieši pretējo: "Cenšos atraisīties, kad tas ir vajadzīgs."

Runājot par ikdienu, jauniete stāsta, ka viņai visgrūtāk ir tad, kad viņa ir slima. "Tad, kad es biju slima, mammīte man atnesa tējiņu, ēdieniņu, apčubināja un apmīļoja. Bet tagad esmu slima vai vesela – man ir jāparūpējas par to otru cilvēku. Tad reizēm ir bimba, jo sāp viss un nevar pakustēties." Šādos brīžos dažkārt pat prātā iešaujoties doma, ka katrs varētu aizbraukt padzīvot pie savas ģimenes, bet nekad līdz tam nemaz nav nonākuši. Tomēr Gustavs ir saprotošs: "Tādās dienās es vienkārši cenšos sēdēt dīvānā, kaut ko darīt datorā – baigi neuzprasos."