Dzīves gudrie saka, ka bērnu audzināšana ir viens no labākajiem ceļiem uz paša apgaismību, jo viņi mums māca mīlēt un būt elastīgiem dažādās dzīves situācijās. Un patiesi, vecākiem katru dienu ir iespēja augt, iegrimt savas pacietības dziļumos un pārdzīvojumos. Taču dažreiz mēs iesprūstam. Ieciklējamies vienā un tajā pašā cīņā atkal un atkal.
Protams, bērniem tā ir normāla parādība – neklausīt vecākus, bet vecākiem, savukārt, pret to būtu vērts attiekties ar humoru. Mums nākas atkal un atkal saviem bērniem atgādināt par lietām, ar kurām viņi nevēlas nodarboties. Taču bērns to visu iemācīsies, ar laiku un pieredzi. Galvenais – nepazaudēt saikni ar viņiem, lai bērns vispār vēlētos sekot saviem vecākiem un viņu padomiem.
Bet ko darīt, ja esi sācis iet pa apli? Jūti aizvainojumu un uzskati bērnu par vainīgu it visā un tici, ka viņam būtu jābūt citādākam? Tikai cilvēka dabā ir uzskatīt, ka bērnu var mainīt. Bet bērni (tāpat kā pieaugušie) iebilst pret spēka pielietošanu, tāpēc, ka tikai katrs pats sevi var mainīt. Un ar to arī ir jāsāk! Mēs esam pieauguši, tādēļ mūsu uzdevums – atrast ceļu uz pacietību, uzsver psiholoģe.
Te atradīsi vecāku ieteikumus, kā savaldīties un nekliegt uz bērnu.
Lūk, daži padomi, kā mazāk dramatizēt un vairāk mīlēt!
Uzņemies atbildību par personīgajām sajūtām
Protams, bērna uzvedība tevi var kaitināt. Taču tās ir tavas sajūtas. Citi vecāki līdzīgā situācijā reaģēs ar humoru vai līdzjūtību, bet tu uzsprāgsti kā degbumba. Un jā, un arī tiem citiem vecākiem ir savs pacietības mērs, kurš absolūti tevi neskar. Šajā gadījumā doma nav par to, lai salīdzinātu sevi ar citiem, bet gan par fakta pieņemšanu un problēmām sevī.
Nākamreiz, kad bērns mēģinās pārbaudīt tavu pacietības mēru, padomā: "Neviens nevar piespiest mani justies nokaitinātam." Ja nostrādāja, tā arī ir atbildības uzņemšanās.
Tev mājās ir viens virpuļviesulis? Šeit atradīsi atbildi uz jautājumu: "Kāpēc?"
Katru reizi, kad jūti – nupat uzsprāgsi no dusmām, uztver to kā signālu, ka tev būtu vairāk jāpadarbojas ar sevi pašu. Iespējams, ka tu pārmērīgi centies, lai dzīves haosā ar bērniem justos labāk? Vai arī esi satraukta par bērna rupjībām, ka neatzīsti viņa dusmas? Vai arī tik iztukšota, ka šaubies par bērna pieaugošajām vajadzību izpausmēm? Tiklīdz mēs to pamanām, sākam sevi mīlēt un saprast, mezgls sāk atraisīties – un problēma attiecībās ar bērnu pakāpeniski pazūd.
Tātad, kad jūti – bērns tevi ir novedis līdz baltkvēlei, sāc ar sevi, ielūkojies sevī, dziļi ieelpo un vēlreiz padomā, vai šis niķis ir pasaules gals? Ja spēsi pasmaidīt par kārtējo bērna "slikto uzvešanos", arī pašai būs vieglāk.
Atceries, ka uzņemties atbildību par savām sajūtām – nenozīmē vainot sevi
Vecāki ir dzīvi cilvēki, un viņi nebūt nav pašas pilnības. Bērniem patīk pārbaudīt vecāku galējās izturības robežas, atklājot vājās vietas, liekot saspringt mūsu nerviem un parādīties dusmām. Tādēļ pieņem savas jūtas, ieskaitot sarūgtinājumu un dusmošanos uz bērnu. Tās ir normālas un šo jūtu pieņemšana nebūt nenozīmē pakļauties to varai.
Tu taču jūti līdzi bērnam, kad viņš ir nokritis un sasities? Izrādi līdzjūtību arī saviem ievainojumiem. Tas tevi padarīs par daudz maigāku mammu, kura vairs nereaģēs agresīvi uz bērna provokācijām.
Lai nav zaudētāju
Tu mīņājies uz vietas, ja uzskati, ka tev ir taisnība, bet bērnam nekad nav taisnības. Ja tu vienreiz atteiksies sniegt kārtējo mācībstundu bērnam, tad droši vien atradīsi risinājumu, kurā nebūs neviena zaudētāja. Un tā būs labākā pieredze tavam bērnam.
Saglabā mieru
Tu esi mamma. Iemācies tikt galā ar savām emocijām, un bērns noteikti sekos tavam piemēram. Kontrolē savas emocijas, un tas arī nozīmē – uzvedību.
Pārdomā bērna uzvedību
Lai ko arī mazais cilvēciņš nedarītu, viņš tikai cenšas apmierināt savas vajadzības, uzsver psiholoģe.
- Lai ko tu nedarītu, bērns nespēj būt laimīgs? Iespējams, bērns meklē tavu palīdzību, lai tiktu galā ar pārāk lielām emocijām, kuras viņš nespēj saprast. Tavs uzdevums – palikt mierīgai, labestīgai, apskaut un neatlaist, kamēr bērns raud.
- Ja tavs bērns pastāvīgi pārbauda tavas robežas, iespējams, ar šādu uzvedību viņš parāda, ka cieš no pārmērīgas kontroles no tavas puses. Bērni vienmēr pretojas kādam spēkam. Atceries, ka tev nav obligāti jāiesaistās katrā konfliktā, kurā tu tiec uzaicināta.
- Ja bērns ir agresīvs, tas ir sarkanais karodziņš, kas nozīmē – iekšēji ieslēgtas spēcīgas bailes. Pamēģini "mīkstināt šo cieto sirsniņu", izrādot patiesu līdzi jušanu bērna dusmām.
- Ja bērns uzvedas izaicinoši, ar to viņš vēlas parādīt, ka nejūt kontaktu ar tevi. Būt vecākiem – tas 80 procentos nozīmē būt saiknē ar savu atvasi, citādi bērni nesekos saviem vecākiem.
- Kad tu varēsi no malas paskatīties uz savām problēmām ar bērnu, redzēsi tajā perspektīvu – tu jau esi pusceļā uz uzvaru. Un, iespējams, drīz varēsi atrast citus veidus, kā apmierināt bērna vajadzības, un bērns, savukārt, pārstās pārbaudīt tavu nervu izturību.
Saglabā saikni
Bērni ir veidoti tā, lai vienmēr sekotu saviem vecākiem, taču tikai ar pārliecību, ka "senči" ir viņu pusē. Ja tu uz katra soļa sastopi agresiju un pretošanos, visticamāk, tava saikne ar bērnu ir kaut kur pazaudēta.
Bērns izjūt spēcīgu spiedienu no tavas puses un jūtas aizvainots. Kā to labot? Ar empātiju (pat nosakot robežas), humoru un lielu daudzumus apskāvienu.
Šķiet grūti? Ļoti. Bērni mums sniedz lielisku iespēju augt un tikt galā ar personīgajiem vājumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
