Paradoksi, ko vecāki pieļauj bērnu audzināšanā

Tas nozīmē – zinām, ko bērnam vajag, bet rīkojamies pilnīgi aplami. Lūk, psiholoģe un pirmsskolas pedagoģe Oļesja Garaņina "Detimail" atklāj piecus paradoksus, ko vecāki pieļauj, audzinot savas atvases!

Bieži redzu šādu situāciju: bērnu rotaļlaukumiņā, bērnudārzā vai kaut kur viesos stāv mamma un bērns (visbiežāk šo novēroju tieši attiecībā uz mammām), bērnam ir acīmredzami slikti, garlaicīgi, bēdīgi vai vēl kaut kā ne īpaši labi, un viņš sāk, kā prot un var, pievērst sev uzmanību. Varētu likties, ka tagad būtu jāapmierina bērna vajadzības? Bet mamma saka: "Ak, viņš jau tikai cenšas pievērst sev uzmanību. Nevajag viņam pievērst uzmanību!" parastu situāciju ieskicē psiholoģe.

Ja bērns vēlas dzert vai ēst, un mēs, zinot par to, varam pateikt: "Ak, viņš vienkārši ir izbadējies, nepievērs viņam uzmanību", tad ir skumji, un vēl skumjāk, ka līdzīgus izteicienus var dzirdēt arī no pedagogiem, kuri strādā bērnudārzos un skolās, atzīst psiholoģe.

Vajadzība pēc uzmanības un saprast, ka tevi redz un atzīst, ir viena no galvenajām bērna nepieciešamībām. Un apmierināt to vajag jau kopš mazotnes, citādāk, kļūstot pieaugušam, šāds cilvēks būs spiests meklēt veidus (un starp citu, ne vienmēr likumīgus), kā sev pievērst uzmanību.

Ar uzmanības parādīšanu bērnu nevar izlutināt. To var tikai izdarīt, esot nekonsekventam pret savām prasībām, ar neprasmi novest šīs prasības līdz galam un izdabājot visām bērna kaprīzēm. Bet vajadzība pēc uzmanības uz to neattiecas.