"Mans stāsts ir gaužām vienkāršs: es saskāros ar to, ka vīrietis bija jauks, interesants, simpātisks, tik tāda maza nianse – attiecībās biju ļāvusi scenārijam ritēt pēc viņa prāta, nevis manējā. Respektīvi, viņš tikās ar mani tikai tad, kad viņam bija ērti, tikai veidos, kas viņam bija ērti, un komunicēja tikai par tēmām, kas bija viņam interesantas. Tiklīdz pieminēju vārdus "ģimene", "saistības", "bērni", viņš saspurojās un man kļuva neērti, es sajutos vainīga. Jo, kā man šķita, laikam tiešām – par agru, nepiedienas par to runāt, utt. Un tā pamazām diemžēl saskāros ar to, kas katrai no mums ir vislielākais ienaidnieks – bailes: "Latvijā taču ir četras sievietes uz vienu vīrieti!", "Labāk šādi, nekā vienai!", "Labāk pagaidīt un paciesties, nekā visu pazaudēt, jo attiecības izbeigt ir viegli, bet uzsākt jaunas – daudz grūtāk."
Es sapratu, ka atrodos toksiskās attiecībās. Sapratu toksisku cilvēku pazīmi – cilvēks izmanto dažādus paņēmienus, lai liktu tev sākt par sevi šaubīties. Veselīgās attiecībās tev nekad nebūtu jāziedo kāda būtiska daļa no savas dzīves – vērtības, vēlmes, draugi, ģimene, sapņi vai pašcieņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
