Matemātika, gribasspēks un... Kā izaudzināt bērnu par programmētāju. Un vai to vajag  (5)

Kāpēc "Progmeistars"? Tāpēc, ka nozarē šis zīmols ir faktiski sinonīms jēdzienam "programmēšanas kursi". Kursu dibinātājus tas mulsina, bet tas ir fakts – mēs esam saņēmuši vairākas lasītāju vēstules ar lūgumu pastāstīt par "Progmeistars". Par tiem esam vairākkārt dzirdējuši arī no dažādu līmeņu speciālistiem: nav iespējams stāstīt par IT izglītību Latvijā, neparunājot ar cilvēkiem, kas izaudzināja un iedvesmoja ne vienu vien "datoriķu" paaudzi.

Kursu vecāko pasniedzēju Sergeju Meļņiku var nosaukt par Latvijas programmēšanas izlases treneri. Viņš gan lūdz sevi tā nesaukt, kaut vai tāpēc, ka Latvijā nav jēdziena "skolas programmēšanas izlase". Mēs nospriedām, ka cilvēkam, kura audzēkņi veiksmīgi pārstāv valsti starptautiskā līmenī, noteikti ir ko pastāstīt un ieteikt vecākiem.

Pēc kursu direktora Aleksandra Kaņevska vārdiem, tie māca bērniem visu darīt apzināti. Mūsdienu skolas programma (kamēr nav ieviesta jaunā "Datorika") bērnus izaudzina par lietotājiem, kas datorus uztver kā "melnās kastes". Ja ir apgūta pareiza darbību secība, tās var dot kādu rezultātu. Taču kāpēc un kā šis rezultāts tiek iegūts – noskaidro tikai centīgākie, ar kuriem strādā skolotāji-entuziasti.

"Progmeistars" vēsture sākās vēl astoņdesmito gadu vidū. Tieši tad Meļņiks sāka mācīt bērniem programmēšanu Latvijas Universitātes Skaitļošanas centra pulciņā. "Parādījās pirmie termināļi, kas bija pieslēgti mini-mašīnai SM-4, bija programmēšanas valoda "Basic" - neko vairāk mašīna daudzlietošanas režīmā nevarēja pavilkt. Pēc tam parādījās pirmā personīgo datoru klase – tās bija "Jamahas". Tagad viņu raksturojums izskatās aizkustinoši smieklīgi, bet toreiz tā bija brīnumtehnika, turklāt bija "Paskāla" kompilators, kuru tieši šai tehnikai pielāgoja tautas daiļamata meistari," - atceras Sergejs Meļņiks.

Tad pienāca deviņdesmitie gadi, kas valstij atnesa neatkarību, bet izglītībai un zinātnei – jaunus izaicinājumus un jaunas iespējas. "Progmeistars" pašreizējais direktors Kaņevskis pēc izglītības un aicinājuma ir matemātiķis ("Par programmētāju es nostrādāju, šķiet, gadu – nepatika"). 1980 – 90-to gadu mijā viņš tika iesaistīts izglītības sfērā. "Toreiz tika dibināta Sociālo tehnoloģiju augstskola. Es palīdzēju izveidot skaitļošanas centru un kaut kā nonācu pie idejas, ka nebūtu slikti darboties ar bērniem. Dabiski, vēlāk mēs atdalījāmies," - atceras Kaņevskis.