Medmāsas Ingas diena sākoties sešos, jo rīts sākas ar bērnu modināšanu un sagatavošanu skolai. Aizvedusi mazāko bērnu uz skolu, viņa skrien uz darbu, jo jau astoņos sākas darba laiks. Līdz četriem viņa strādā slimnīcā, bet pēc tam dodas uz skolu pakaļ mazākajam bērnam. Pabarojusi bērnus, viņa sāk posties uz otru darbu, kur jābūt jau pulksten 18. Kopumā sanāk, ka Ingai ir pusotra stunda laika, lai pabūtu mājās un parūpētos par bērniem. Otrajā darbā, kur Inga strādā kā apkopēja, viņa pavada trīs, četras stundas. "Ap desmitiem, pusē vienpadsmitiem esmu mājās. Nekādi mājasdarbi netiek pārbaudīti, jo vienkārši bērni jau guļ. Un no rīta sešos mēs jau atkal ceļamies augšā..." stāsta Inga, piebilstot, ka viņai medmāsas darbs tāpat patīkot vēl joprojām.
Savā stāstā dalās arī medmāsa Inese. "Māsām bērnu audzināšana lielā mērā notiek pa telefonu. Bet uz to var dažādi skatīties. Var iet veikalā tirgot desu un var strādāt par māsu. Tas ir aicinājums, viennozīmīgi," skaidro Inese. "Kad mans dēls bija aptuveni septiņus gadus vecs, viņš man teica tā: "Mammīt, vai tiešām ir tā, ka tev visu laiku ir jābūt darbā? Tas bija tāds smags periods, jo nāca neatkarība Latvijā, un mēs zinām, ka tas bija tā diezgan grūti un smagi. Tad es teicu: "Tu taču gribi, lai tev būtu tas un tas... Un cits nekas neatliek. Es visu to daru jūsu dēļ". Tad viņš man teica: "Bet zini, mēs izaugsim lieli, un mums nebūs ar tevi par ko parunāties, nebūs ko atcerēties. To es vienmēr atceros, to viņi man atgādina, un tas ir tāds sāpīgākais, par ko man sirds sāp." Viņa skaidro, ka tad labs palīglīdzeklis ir telefonsarunas, bet, protams, tas nevarot aizstāt sarunas klātienē.
Vērts iepazīties arī ar jaunās sanitāres Ievas stāstu, ar Elzas ikdienu un to, kā viņai izdodas iztikt ar medmāsas algu, cerībā, ka nesalūzīs veļasmašīna, kā arī Ditas Raiskas stāstu, kas ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā māsa, Latvijas Māsu asociācijas prezidente un māszinību pedagoģe un profesijā strādā jau 27 gadus.