10 bieži lietotas frāzes, kas bērnus padarīs par kompleksainiem pieaugušajiem

Un kopā ar šiem aizvainojošajiem vārdiem bērniem pazuda pārliecība un spēja pašiem pieņemt lēmumus – ko gan no sevis gaidīt, ja vecāki man translē, ka esmu nepietiekami labs? Un tā arī no maziem bērniem izaug lieli pieaugušie, kuri šļūc pa dzīvi, gaidot no citiem sevis atzīšanu un atļauju būt laimīgiem, gūt panākumus, iet savu ceļu vai arī dzīvo ar vainas sajūtu visu citu priekšā.

Mazs bērns ļoti uzticas un tic vecāku teiktajam, un no tā arī veidojas bērna rakstura īpatnības. Ieskaitot tās, kā ar viņu sarunājas audzināšanas nolūkos. Tādēļ ģimenes psiholoģe Svetlana Merkulova "Ihappymama" rekomendē – izvēlēties pareizos vārdus sarunās ar bērniem un aizmirst par tādiem tradicionāliem izteicieniem, kas traumē bērna psihi.

No dzimšanas un līdz sešu gadu vecumam mamma un tētis bērnam ir Dieva vietā. Viņi veido mazuļa attieksmi pret pasauli un pašam pret sevi. Konkrēti ar šo frāzi var ieraudzīt vecāku un bērna konkurenci, viņi it kā bērnam sacītu: "Tu mani nekad nepanāksi. Lai kā tu necenstos, esmu labāks par tevi."

Bērni, uzaugot ar šādu sajūtu, visu dzīvi cenšas ģimenei pierādīt, ka viņi ir labi. Protams, runājot šādas lietas, tu patiesi stimulē narcistisko bērna psihes daļu, kas provocē viņu sasniegt noteiktus mērķus. Bet bēda ir tāda, ka rezultātā cilvēks sasniedz kaut ko nevis sevis dēļ, bet mammas un tēta, lai viņi beidzot ieraudzītu, ka viņš ir vecāku vērts. Izaugot šādi bērni nekad nepriecājas par saviem panākumiem, prieks atnāk tikai tādā gadījumā, ja vecāki atzīst viņa sasniegumus, bet tas diezin vai notiks.

Kā tikai vecāki nesauc savus bērnus! Tas viss noved pie bērna depersonalizācijas, viņa it kā nebūtu, bet ir kaut kāda rotaļlieta, ar ko var darīt visu iespējamo. Savas dzīves sākumā meita vai dēls jebkuru pateikto vārdu uztvers nekritiski, viņi ticēs tev. Pateiksi bērnam, ka viņš ir muļķis, tā vietā, lai sacītu: "Tev vajadzīga palīdzība, nāc, es tev paskaidrošu", un bērns tā arī to uztvers. Lūk, piemērs: mamma audzināšanas nolūkos dēlam pateica, ka viņš ir bailulis. Tā rezultātā zēns iepazīstoties sacīja: "Mani sauc…, esmu bailulis". Kad tu dzirdi ko līdzīgu, tam būtu jābūt kā stimulam, lai padomātu par to, kā tieši tu sarunājies ar savu bērnu.

Cilvēka vārds – tā ir viņa prezentācija pasaulei. Dažās ģimenēs gadās tā, ka tiek izgudrota virkne jautru nosaukumu bērnam. Bet tā nedrīkst! Vārdam vienmēr jābūt pirmajā vietā, tas savā veidā parāda, kā cilvēks turpmāk uztvers sevi šajā pasaulē, cik viņš būs vērtīgs. Ja tu biežāk meitu vai dēlu sauc par vistiņu vai velniņu, tad tu it kā nokod pa gabaliņam vien no sava bērna īstā vārda, un tas arī nozīmē – no personības.

Vairums vecāku visu dara tikai labāko nolūku vadīti. Pašiem vecākiem bērnībā, visticamāk, bija tāda pieredze, un tad viņi saka: "Nekā briesmīga, man arī tā teica, es taču izaugu, paskat, cik es brīnišķīgs." Viņi spēja "aizmirst", cik tas bija sāpīgi, kad mamma vai tētis tev sacīja: "Bet Kate ir labāka nekā tu." Šī ir ļoti sāpīga pieredze, kuru bieži vien bērni pārnes uz savu jau pieaugušo dzīvi. Šo Kati viņi pēc tam sāk neieredzēt. Bērnam vienmēr ir nepatīkami, ja viņu salīdzina ar kādu citu – ar klasesbiedriem, brāļiem vai māsām. Šādi cilvēki jau pieaugušo dzīvē vienmēr piedāvā sevi salīdzināt ar citiem un vienmēr sev par labu.

Vai arī – "Es varu tevi mīlēt tikai tad, ja tu man deri". Pēc šīs frāzes bērns sāk censties ar visiem spēkiem būt pareizs, viņš apslāpē savas vajadzības un vēlmes, "audzē" sevī kaut kādu antenu, kura uzmin vecāku vēlmes un gaidas. Tā rezultātā bērna nav. Pieaugušo dzīvē viņš cenšas visiem izdabāt, dzīvo ar uzstādījumu: "Es gribu, lai mani mīl, bet, lai tā notiktu, man jāizdabā. Man nebūs savu vēlmju, toties būs citu cilvēku vēlēšanās".

Citiem vārdiem sakot, vecāki saka: "Tu esi mans kauns." Bērni, kuri bieži dzird šāda veida frāzi, ļoti vēlas, lai visi redzētu, kāds es patiesībā esmu labs darītājs, turklāt, ja viņi gūst kāda uzmanību, tad nezina, ko ar viņiem darīt. Viņi slēpjas, ieslēdzas sevī, it kā zaudē sevi. Šādam bērnam nav izvēles, viņš var būt tikai kāda kauna traips. Runājot šādas frāzes, tu traumē pats savu bērnu.

Protams, šī frāze ilustrē tēta un mammas attiecības, viņu neapmierinātību ar kopīgo dzīvi, kurā viņi iemaisa arī bērnu. Proti, pāris tieši nenoskaidro savas attiecības, bet, izmantojot bērnu, runā viens par otru visādas nepatīkamas lietas. Un tas viss paliek bērnā. Ja mamma saka: "Tu esi tik ietiepīgs, tieši kā tavs tēvs", tad sanāk, ka tētis ir slikts cilvēks, ar kuru nav iespējams vienoties. Bet tagad padomāsim, vai puika gribēs būt tāds vīrietis, jo viņš taču ir ietiepīgs un nav labs? Kad mēs savu slikto uzvedību projicējam uz bērniem, tad viņiem nākas ar to sadzīvot. No otras puses, šajā frāzē bērns var sadzirdēt zemtekstu, ka "ar meitenēm ir labāk nekā puikām". Vecāki izmanto šo manipulēšanu, ja notiek savstarpēja cīņa par bērnu vai arī ir jāizvēlas, kura pusē būt – mammas vai tēta.

"Man bija pazīstama meitene, kuri no bērnības teica: "Ja neapēdīsi maizīti, tad tā tev skraidīs pakaļ visu nakti." Lai cik smieklīgi tas neskanētu, bet viņa briesmīgi baidījās no maizes, proti, vecāki panāca pretēju efektu," stāsta psiholoģe. Līdzīgas frāzes – tās ir manipulācijas. Ļoti bieži tās izmanto vecmāmiņas un vectētiņi, kuri saskārušies ar badu bērnībā. Bet šīs frāzes tālāk tiek nodotas paaudzi paaudzē. Bet mūsdienu bērniem šādi izteicieni var ieviest tikai bailes vai ļoti smagas attiecības ar ēdienu, tā kultu, lieko svaru u.t.t.

Šis ir ļoti konkrēts vēstījums, kurā tiek runāts par to, ka bērns ir vērtīgs tikai tad, ja viņš ir ērts vecākiem. Vecāki it kā translē bērnam: "Neesi pats, tev jābūt tādam, kāds tu mūs apmierini." Izaugot, šādi bērni nezina, ko viņi vēlas un cenšas visiem un visādi izdabāt.

Tas ir par to, ka vecākiem ir tiesības darīt ar bērnu, ko vien viņi vēlas, nepievēršot uzmanību viņa jūtām. Vienā sekundē mamma vai tētis pārvēršas vecākā-kaitniekā, kurš vai nu soda, vai piedod. Bērniem, kuri bieži dzird līdzīgus izteicienus, nav viegli izveidot attiecības ar priekšniecību, jo vecāku tēls burtiski tā kā ielīmējas priekšnieka tēlā. Cilvēks sāk baidīties no šefa un vienlaikus grib viņam izdabāt, lai netaptu sodīts. Taču, kā likums, priekšniecība jūt šādu attieksmi un atbildē sāk "knābāt" šādu padoto.

"Pārtulkošu: "Tu man sabojāji dzīvi, pazūdi! Tev nevajadzēja būt!" Un sekas ir tādas, ka šāds bērns dzīvo ar dziļu vainas sajūtu vecāku priekšā – par to, ka traucējis viņiem laimīgi dzīvot. Ir jābūt uzmanīgiem ar līdzīgiem izteicieniem, jo cilvēks šo sāpi var nest sev līdzi visu dzīvi," uzsver psiholoģe.

Tātad, kopumā runājot, pirms kaut ko teikt bērnam, ir labi viss jāapdomā. Daudzi pieaugušie nedzird, ko viņi saka, bet viņiem būtu lietderīgi kaut vai dažreiz sadzirdēt sevi no malas. Tagad pastāv dažādi gadžeti. Ieraksti to, ko runā, un uzmanīgi to vēlāk noklausies, kā tu sarunājies ar savu atvasi, kādus vārdus izrunā, iesaka psiholoģe.