Negribu injekciju, gribu konfekti. Kā mazs zēns sadzīvo ar cukura diabētu  (15)

Ruslana norāda, ka Latvijā cilvēki ļoti maz zina par pirmā tipa cukura diabētu un to, ko tas nozīmē bērnam. Tāpat arī valsts atbalsts ir nepietiekams, un, lai bērns izaugtu vesels un laimīgs, ir nepieciešams ne vien ļoti liels darbs un uzmanība, bet arī līdzekļi, kuru daudziem vecākiem vienkārši nav.

Ruslana stāsta, ka bērns aprīlī piedzīvojis ļoti lielu stresu, kam sekojušas veselības problēmas. Sākumā mamma bijusi pārliecināta, ka tās ierosināja stress un vērsās pie psihologa. Tad viņa pamanīja, ka dēlam ļoti slāpst – viņš naktī dzēra divas vai trīs glāzes ūdens. Tas ilga nedēļu, un Ruslana aizveda dēlu nodot asinsanalīzes. Tajā pašā dienā viņa saņēma rezultātus un aizveda bērnu uz slimnīcu.

Bija arī citas pazīmes, kas liecināja par diabētu, piemēram, nespēks un nogurums, bet tām Ruslana nepievērsa tik lielu uzmanību. Bērns bija ļoti aktīvs, un nogurums vakarā pēc garas dienas, kas pilna ar aktivitātēm, nešķita kaut kas neparasts. Ārsti slimnīcā bija ļoti pārsteigti par to, ka Ruslana pamanījusi izmaiņas dēla veselībā, jo zēnu nevajadzēja pat ievietot intensīvās terapijas nodaļā. "Parasti tādus bērnus atved jau komas stadijā," ārstu sacīto atceras Ruslana.

Viena no sarežģītākajām lietām pašā sākumā bija injekciju veikšana. "Psiholoģiski man bija grūti, jo es nevarēju ne stāvēt, ne raudāt, man vajadzēja iešpricēt. Un viņš tur līda zem krēsliem, zem galdiem, skrēja prom no tā kabineta, bet es mēģināju viņu pierunāt un es viņam stāstīju: "Dēliņ, tu esi tāds pats kā citi bērni – varbūt tam puisītim jādzer zāles. Nu tev ir jāiedur, saproti? Un ja neiedursi, tad būs slikti. Būs ilgāk jāpavada slimnīcā.""

Tomēr ar to nebija gana. Vasarā puiku izrakstīja no slimnīcas, un Ruslana devās uz bērnudārzu, kur viņš iepriekš divus gadus bija mācījies un saskārās ar ļoti negatīvu attieksmi. Viņu vainoja bērna slimībā, pasakot, ka bērnam nevajadzētu apmeklēt grupiņu, kurā visi bērni runā latviski, jo tas sagādā pārāk lielu stresu. Ruslana bija neizpratnē, jo gan viņa, gan viņas dēls pārvalda valsts valodu. Tāpat viņai pateica, ka neviens neuzņemsies atbildību par bērna veselību un Ruslanai ir jāpamet darbs, lai varētu katru dienu doties dēlam līdzi uz bērnudārzu. Vienīgais risinājums bija privātais bērnudārzs.

Tikt galā ar grūtībām un emocijām Ruslanai palīdzēja iesaistīšanās Latvijas Bērnu un jauniešu diabēta biedrībā un sastapšanās ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši līdzīgas situācijas. Dažādi jautājumi noskaidroti arī sociālajos tīklos. Ruslana arī aicina ikvienu izmantot iespējas, ko nodrošina valsts vai pašvaldība, piemēram, bezmaksas psihologa konsultācijas.

Ruslana ir atradusi iespēju regulāri iegādāties speciālus plāksterus, ko, uzlīmējot uz rokas, ir iespējams sekot līdzi cukura līmenim asinīs. Tie ir dārgi, bet ļauj izvairīties no regulāras duršanas, lai izmērītu cukura līmeni asinīs. "Man bērnam bija tādi pirkstiņi, ka bija žēl pat skatīties," stāsta Ruslana.

Viņa ir pārliecināta, ka valsts atbalsts bērniem ar cukura diabētu ir nepietiekams – lai arī insulīns ir pieejams bez maksas, ļoti daudz lietu ir jāpērk par saviem līdzekļiem, piemēram, maināmās adatas insulīna injicēšanai, jo insulīna devai, ko iztērē aptuveni mēneša laikā, līdzi bez maksas ir tikai viena adatiņa. Tas nozīmē, ka – vai nu 150 reizes jāizmanto viena un tā pati adata vai arī 149 jāiegādājas par saviem līdzekļiem, saka Ruslana.

Viņa būtu laimīga, ja bērnam varētu iegādāties insulīna pumpi, jo tas ne vien ļautu 18 reizes samazināt dūrienu skaitu, bet arī nodrošināt vienmērīgu cukura līmeni bērna asinīs un samazināt visus ikdienas, kā arī komplikāciju riskus. Diemžēl viņai šim mērķim nav līdzekļu, jo maināmo detaļu iegādei insulīna pumpim nepieciešami vidēji 200 eiro mēnesī. Viņa un citu bērnu, kam ir diabēts, vecāki cer panākt valsts atbalstu šīs ierīces nodrošināšanai.

Ruslana norāda, ka tas ievērojami uzlabotu bērna dzīves kvalitāti: "Bija bērnudārzā eglīte, bija galdi uzklāti, bija konfektes, mandarīni, cepumi un bērns ņem to konfekti, es saku – nedrīkst. Pamērīju to cukuru. Teicu, ka iespricēšu un… Viņš sāka tā raudāt zem galda… Ja būtu pumpis, es vienkārši nospiestu pāris podziņas, un ēd to konfekti. Viņš negribēja, viņš teica: "Nē, es nekur negribu iet, es neko negribu špricēt, es gribu šo konfekti.""

Insulīna sūknis ir ļoti efektīvs līdzeklis, lai izvairītos no negaidītām cukura līmeņa svārstībām asinīs, kā arī hipoglikēmijas nakts laikā vai cukura līmeņa paaugstināšanās, kas nereti nakts otrajā pusē novērojama pusaudžiem. Tāpat jāpiebilst, ka insulīna sūknis palīdz uzlabot personu pašvērtējumu un dzīves kvalitāti, jo ievērojami retāk jāveic injekcijas. Tāpat sūknis ir ļoti noderīgs cilvēkiem bez stingra dienas režīma, kā arī palīdz nodrošināt stabilu cukura līmeni asinīs ceļojumu un izbraucienu laikā.

Dzīvīte-Krišāne norāda, ka insulīna sūknis noteikti atvieglotu ikviena diabēta pacienta dzīvi, bet īpaši ieteicams tas ir cilvēkiem, kas ir ļoti aktīvi, piemēram, sportistiem un maziem bērniem. Tāpat to iesaka cilvēkiem, kam dienā jāveic vidēji no četrām līdz sešām injekcijām dienā vai kam ir grūtības sasniegt apmierinošu cukura līmeni asinīs. Tāpat insulīna sūknis ir ļoti vajadzīgs cilvēkiem ar vēlīnām diabēta komplikācijām, kā arī pirmsskolas vecuma bērniem un citiem cilvēkiem, kam nepieciešamas ļoti mazas insulīna devas.