Jolanta Segliņa-Gluškova skaidro, ka šis jautājums skatāms individuāli: "Nav tāda pareizā vai nepareizā modeļa. Visu nosaka katra iekšējā sajūta un pāra savstarpējās attiecības. Ja es daru pilnīgi visu, kamēr otrs sēž dīvānā un esmu ar to apmierināta, tad arī šis modelis var būt pareizs – ar piebildi un nosacījumu, ka es pie izdevības nepārmetu otram." Viņa uzsver, ja nav vienotu uzskatu par darbu dalīšanu, tad noteikti efektīvākais paņēmiens būtu saruna. Bez tās nav iespējams uzzināt, kas otram šķiet pieņemams un kas nē: "Labākais sadalījums, manuprāt, ir darīt to, kas vienam padodas labāk nekā otram."
Vēl psiholoģe piebilst, ka ļoti bieži mūs ietekmē stereotipi: "Vīrietis ir ģimenes galva, tāpēc viņš pieņem galvenos lēmumus. Bet, ja šis konkrētais vīrietis ir neizlēmīgs un labprātāk atstāj to sievas ziņā – kāpēc tā nedarīt?" Viņa uzsver, ka reizēm nevienam nepatīk darīt konkrēto darbu, un tad vislabāk darbus dalīt uz maiņām, piemēram, vienu reizi viens, citu reizi otrs. Vēl variants ir reizēm apņemties sev netīkamo veļas gludināšanu, bet otram sev netīkamo grīdas mazgāšanu.
"Veiksmīgas attiecības balstās sapratnē, empātijā, paļāvībā, kā arī savstarpējā mijiedarbībā – es tev un tu man, mēs viens otram un mums pašiem. Tas pats attiecas arī uz mājas darbu sadali," iesaka Segliņa-Gluškova.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
