"Nekad mūžā vairs!" – šādu teikumu pēc pirmajām dzemdībām ir izteikušas gana daudz jauno mammu. Jo pirmā reize ir pirmā, tu nekad nezini, kā un kas notiks, pat ja izlasīta kaudze gudru grāmatu, apmeklētas lekcijas un saklausīti pieredzes stāsti no citiem. Un gadās, ka pirmā reize neattaisno iepriekš liktās cerības, cik es būšu laimīga, jo sāpes, gluži kā ziemas rītā sarma loga rūti, ir aizmiglojušas prātu, emocijas. Tomēr ir arī skaistie stāsti, tieši tāpat kā vecmāšu apgalvojumi, ka reti, bet ir iespējamas arī dzemdības bez sāpēm. Piedāvājam Alijas (vārds mainīts, taču stāsta autore šo vārdu izvēlējās pati) dzemdību pieredzi, ar kuru lūdzu dalīties pēc tam, kad Alija, sagaidot savu pirmdzimto, pavēstīja: "Manas dzemdības bija skaistas!".
"Ir tik skaists rīts! Uz palodzes stāv pirmo saules staru apmirdzētas dzeltenas tulpes, smaržo ķimeņu tēja, blakus guļ vīrs un mūsu mazais acuraugs un prieks. Skatos uz mūsu puisēnu un nespēju noticēt, ka pirms trīs mēnešiem viņš bija manā puncī un vēl nemaz nenojauta, ka nāksies pirmo reizi pašam ievilkt gaisu savās plaušās, sadzirdēt savu balsi, nosalt un atrast siltumu pie mammas un tēta, saskarties ar vēdersāpēm un raudāt, sajust mammas smaržu, iemācīties zīst un vēl un vēl, un vēl.. Un tas viss pirmo reizi! Bet, pirms vēl visa šī, bija jāizdara ļoti liels darbs – jāpiedzimst. Tas bija darbs gan mammai, gan bērnam, gan arī tētim. Tās bija ģimenes dzemdības. Šoreiz nevis es kā sieviete un topošā māmiņa vēlējos, lai vīrietis būtu blakus, bet viņš pats izvēlējās piedalīties – redzēt, kā pasaulē ienāk viņa dēls.
Mūsu dzemdību stāsts sākās jau pirms četriem mēnešiem. Astotajā mēnesī ik pa laikam parādījās viltus kontrakcijas, bet to es apzinos tikai tagad! Tikai tagad, kad jau pagājis laiks un varu atskatīties uz to visu, kas bijis... Atceros to mirkli, kad devos ikdienas pastaigā līdz veikalam un man iesāpējās mugura, bet tas nebija neizturami – tā vienkārši iesāpējās, un man bija aizdomas, ka varbūt par daudz staigāju, vai mazais vienkārši nejutās labi tajā dienā un man nedaudz vairāk jāpaguļ. Bet tagad es saprotu, ka tās bija viltus kontrakcijas. Jau grūtniecības sākumā manī bija sajūta, ka mazais nāks pasaulē ātrāk nekā dakteri ir noteikuši, tāpēc jau astotā mēneša beigās sāku runāties ar mazo, ka mums vēl jāpagaida, jo tētim jāpabeidz augstskolā sesija. Ka mums jāļauj arī tētim būt klāt dzemdībās!
Dobelē vai Bulduros? Kur pasaulē nāks mūsu dēliņš?
Noteiktais dzemdību datums tuvojās straujiem soļiem, vīram bija pēdējā sesijas nedēļa un man bija aizdomas, ka mazais vairs negrib gaidīt. Bijām nolēmuši dzemdēt Dobeles slimnīcā (līgumu neslēdzām un paļāvāmies uz veiksmi, ka mums būs forša vecmāte). Šajā nedēļā uzzināju, ka Dobeles slimnīcā ir remonts un dzemdību nodaļa būs vaļā tikai pēc nedēļas. Sākās satraukums, ja nu mazais izdomā nākt pie mums jau tagad. Kur mēs brauksim un ko darīsim? Zvanu uz Bulduriem. Tur uzzinu, ka jāslēdz līgums, lai būtu droši, ka mūs uzņems slimnīcā, kad būs vajadzība. Bet... Manam vīram visa nedēļa ir tik pilna ar darbiem un zinu, ka viņam nav laika, lai izbrīvētu vēl četras stundas, lai aizbrauktu un noslēgtu līgumu.
Ievilku dziļi elpu un turpināju runāties ar mazo. Un... neticēsiet! Viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Nedēļa beidzās, vīrs nokārtoja sesiju un svētdienas vakarā nogāja ūdeņi. Sākumā nesapratu, vai tiešām? Jo nekas nebija kā filmās rakstīts, vai kā draudzene stāstīja, ka viņai kā no spaiņiem tecējis. Nē. Viss bija tik minimāli, nu tik, cik varēja būt. Gaidījām kontrakcijas. Jā! Pēc kāda laika sākās arī tās. Ik pēc 10 minūtēm. Varbūt tā ir tikai viltus trauksme? Pirmsdzemdību kursos stāstīja, ka tā var būt. Varbūt esam kaut ko pārpratuši.. Domas šaudījās pa galvu. Visu nakti negulēju. Vīrs blakus pa pusei guļ, pa pusei kontrolē situāciju. Gaidīju un skaitīju, kad sāksies nākamās. Bet no rīta neizturēju un iemigu – laikam jau nebija tik spēcīgas, ja jau varēju pat iemigt. Kad pamodos, kontrakcijas bija beigušās. Nekas neliecināja par to, ka tiešām kaut kas sācies. Domāju, drošības pēc jābrauc uz slimnīcu pārbaudīties. Un tieši no šīs dienas bija vaļā Dobeles dzemdību nodaļa. Sākumā piezvanīju un teicu, ka man tā liekas, ka ūdeņi nogāja, bet neesmu par to droša, jo kontrakcijas nejūtu. Vecmāte teica, lai nesteidzos, bet savācu mantiņas un, ja tiešām būs ūdeņi nogājuši, tad ārā no slimnīcas mūs neviens nelaidīs. Nosmējāmies ar vīru un braucām. Domājām, kā būs tā būs. Ja nu kas, brauksim mājās.
Nu ko, braucot uz slimnīcu, sajutu kontrakcijas. Domāju – jā, tās atsākās! Gaidu nākamās. Tikai pēc 20 minūtēm. Bija bail, ka mums būs vienas no tām garajām dzemdībām, par kurām visi stāsta. Nu labi! Aizbraucam uz slimnīcu, mani pārbauda, mazajam sirdspukstus pārbauda un konstatē, ka dzemdības ir sākušās, bet tas esot pats, pats sākums. Jāgaida. Jāpaliek slimnīcā. Uz mājām nelaiž, bet, ja mēs ļoti gribot, mēs varot iziet uz veikalu vai pastaigāt.
Pulkstenis rāda 15.05. Skatāmies – saulīte spīd, ārā tik jauks laiks. Izlemjam iziet pastaigā. Tiekam svaigā gaisā un saprotam, ka abiem gribas paēst, jo no rīta tā arī neko neapēdām – laikam satraukums. Līdz veikalam diezgan patālu, izlemjam braukt ar mašīnu. Kontrakcijas turpinās ik pēc 20 – 25 min. Nopērkam paēst, aizbraucam līdz kādam skaistam laukam, kur caur mašīnas stiklu vērojam saulīti un uzkožam pusdienas. Paēsts ir. Dodamies atpakaļ uz slimnīcu, kur mums piešķirta ģimenes pirmsdzemdību palāta.
Tā viss lēnām turpinās. Man ir sajūta, ka kontrakcijas ir diezgan stipras, bet, ejot atkal pārbaudīt, kā jūtas bērniņš vēderā un cik stipras ir kontrakcijas, vecmāte secina, ka nekas īpašs nenotiek, tāpēc brīdina, ka no rīta veiks stimulāciju un uz nakti būs jāielaiž antibiotikas, jo ūdeņi ir nogājuši un ir svarīgi, lai nedabūtu kādu infekciju. Manas sajūtas gan par to nevēsta, ka nekas nenotiek, bet, ja vecmāte saka, ka nav nekas traks, tad es saprotu, ka būs vēl stiprāka tā saucamā "sāpīte".
Viss turpinās kā ierasts, nu pulkstenis rāda pusdivpadsmit naktī. Visu laiku bijām vieni paši, bet pēkšņi sāk sarasties arī citas dzemdētājas. Un nu jau vecmāte stāsta, ka esam četras. Mūsu palātā viss ir kluss un mierīgs, bet blakus dzirdams, kā topošajai māmiņai sāp – viņa ūjina, dūdina un visādi citādi cenšas izkliegt sāpi. Tas man nemaz nepalīdz, bet es arī ātri aizmirstos, kad izdzirdu viņas balsi. Tas mums ar vīru rada tikai smaidu un abiem ir iemesls pasmieties. Ticu, ka arī mazajam tajā mirklī uzlabojās garastāvoklis.
Kā vīrs man mācīja elpot
Vīrs, guļot blakus, atrod rakstu par to, kā labāk elpot un izdzirdu tekstu: "Ievelc dziļu elpu vēderā. Nē! Tu dari nepareizi, es redzu! Vēderā! Jā. Un tagad 'izelpo mūsu bērniņu'". Un viss... Tieši tik vienkārši. Izelpot bērniņu. Atkārtoju to savā galvā. Es ar mīlestību izelpoju mūsu bērniņu. Tagad mana "sāpīte" ir pārvarama. Gatavojos nākamajai. Atkal. Un atkal. Atkal ir pārvarēts. Saprotu, ka ir viegli sagatavoties nākamajai "sāpītei", nevis prātot par visu dzemdību procesu kopumā.
Ap pulksten diviem vecmāte pārbauda dzemdību procesu: "Izskatās, ka tomēr bērniņš būs klāt uz rīta pusi", viņa smaidot saka. Hūū, nopriecājos, ka mana saucamā "sāpīte" nav bijusi veltīga un viss process kustas uz priekšu diezgan straujiem soļiem. Jau 8 cm atvērums.
Dodos lēnām uz palātu, kur vīrs mazliet iemidzis. Domāju, jāpamēģina tas, ko kursos stāstīja. Pieiešu pie palodzes – oi, nē! Šis man galīgi neder. Nu labi, pamēģināsim bumbu – nu, nē! Es saprotu, ka labāk iešu savā gultā un klausīšos ķermenī, jo es jūtu, ka mans bērns dara visu pareizi. Viņš palēnām nāk pie mums. Ik pēc 7 minūtēm. Bet nāk!
Pēc trijiem saku vīram, ka man ir sajūta, ka ir jādodas uz dzemdību zāli. Viņš steidzīgiem soļiem pasauc vecmāti. Viņa atnāk un saka, ka diezin vai tik ātri tas viss notiks. Viņa tomēr paskatās un saka: "Nu labi, tagad ņemam bērniņa drēbītes un dodamies uz dzemdību zāli". Pieturoties pie vīra rokas, lēniem soļiem nonākam gaišā telpā. Un... Arī no šīs vietas es dzirdu, kā mūsu blakus palātas topošajai māmiņai sāp. Vecmāte man liek ievilkt gaisu un spiest. Starp kontrakcijām vecmāte vēl parunājas ar mums – pajautā bērniņa vārdu, priecājas, ka pasaulē atnāks karalis un nosauc mūs par "kluso dzemdētāju istabiņu". Jā, man nemaz negribējās kliegt un jebkādas skaņas izdvest.
Karalis ir dzimis! Tas bija skaisti
Kontrakcijas ir ik pēc piecām minūtēm. Un pēc nepilnām 15 minūtēm mūsu dēliņš un mūsu karalis ir klāt. Uzlikts man uz vēdera. Tik mazs, tik neaizsargāts.
Nākamās divas stundas paiet dzemdību zālē. Mazais iegūst pirmo kontaktu ar mani, viņa mammu. Tētis iemācās viņu pacelt, pārģērbt. Es tikai izbaudu savas ģimenes tuvumu, savu bērniņu un savu vīru. Tik nodomāju – nebija nemaz tik traki, kā es biju iedomājusies. Viss bija tik skaisti.
Pienāca rīts un izsūtījām ziņas mūsu tuviniekiem, ka dēls ir piedzimis. Tā mēs abi bijām izlēmuši, kad sākās dzemdības – nevienam neteikt un izbaudīt šo momentu tikai trijatā. Lai nebūtu lieku zvanu, lieku jautājumu.
Nākamās četras dienas mans vīrs bija manas rokas, jo biju nogurusi un pateicos savam ķermenim par darbu deviņu mēnešu garumā un par dzemdību nakti. Es to paveicu, mans ķermenis to paveica – bez anestēzijas, bez plīsumiem, bez liekiem stresiem un satraukumiem. Mans vīrs man ļāva mierā izbaudīt šī dienas. Šobrīd atzīšos, ka es pat nezinu, kas ir mekonijs, ne es pirmās dienas mazuli uz rokām biju turējusi. Vīrs manu dēlu man uzlika uz krūtīm, noņēma no tām, pārģērba viņu, mazgāja dupsi un mainīja pamperu. To visu paveica mans vīrs. Jā, tieši tāpēc es atbalstu ģimenes dzemdības. Tas viss bija tik skaisti un dabiski!
Klausoties citus dzemdību stāstus, saprotu, ka mūsu dzemdības bija kā paraugdzemdības. Un viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek, pat tikām pie viskolosālākās vecmātes – Rasmas, kura medicīnas gada balvā 2016. gadā bija viena no trim labākajām. Un, iespējams, tikai pateicoties viņai, mūsu dzemdības bija tik mierīgas un skaistas. Un viņa, ienākot pie mums pēc dzemdībām, smaidot teica: "Paskatieties, cik viņš izskatās laimīgs. Nobildējiet viņu!" Un tieši tā arī bija – viņš bija un ir laimīgs. Viņš smaidīja jau nākamajā dienā pēc dzemdībām... Mūsu dēls pasaulē atnāca ar smaidu..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
