"Nekad mūžā vairs!" – šādu teikumu pēc pirmajām dzemdībām ir izteikušas gana daudz jauno mammu. Jo pirmā reize ir pirmā, tu nekad nezini, kā un kas notiks, pat ja izlasīta kaudze gudru grāmatu, apmeklētas lekcijas un saklausīti pieredzes stāsti no citiem. Un gadās, ka pirmā reize neattaisno iepriekš liktās cerības, cik es būšu laimīga, jo sāpes, gluži kā ziemas rītā sarma loga rūti, ir aizmiglojušas prātu, emocijas. Tomēr ir arī skaistie stāsti, tieši tāpat kā vecmāšu apgalvojumi, ka reti, bet ir iespējamas arī dzemdības bez sāpēm. Piedāvājam Alijas (vārds mainīts, taču stāsta autore šo vārdu izvēlējās pati) dzemdību pieredzi, ar kuru lūdzu dalīties pēc tam, kad Alija, sagaidot savu pirmdzimto, pavēstīja: "Manas dzemdības bija skaistas!".
"Ir tik skaists rīts! Uz palodzes stāv pirmo saules staru apmirdzētas dzeltenas tulpes, smaržo ķimeņu tēja, blakus guļ vīrs un mūsu mazais acuraugs un prieks. Skatos uz mūsu puisēnu un nespēju noticēt, ka pirms trīs mēnešiem viņš bija manā puncī un vēl nemaz nenojauta, ka nāksies pirmo reizi pašam ievilkt gaisu savās plaušās, sadzirdēt savu balsi, nosalt un atrast siltumu pie mammas un tēta, saskarties ar vēdersāpēm un raudāt, sajust mammas smaržu, iemācīties zīst un vēl un vēl, un vēl.. Un tas viss pirmo reizi! Bet, pirms vēl visa šī, bija jāizdara ļoti liels darbs – jāpiedzimst. Tas bija darbs gan mammai, gan bērnam, gan arī tētim. Tās bija ģimenes dzemdības. Šoreiz nevis es kā sieviete un topošā māmiņa vēlējos, lai vīrietis būtu blakus, bet viņš pats izvēlējās piedalīties – redzēt, kā pasaulē ienāk viņa dēls.
Mūsu dzemdību stāsts sākās jau pirms četriem mēnešiem. Astotajā mēnesī ik pa laikam parādījās viltus kontrakcijas, bet to es apzinos tikai tagad! Tikai tagad, kad jau pagājis laiks un varu atskatīties uz to visu, kas bijis... Atceros to mirkli, kad devos ikdienas pastaigā līdz veikalam un man iesāpējās mugura, bet tas nebija neizturami – tā vienkārši iesāpējās, un man bija aizdomas, ka varbūt par daudz staigāju, vai mazais vienkārši nejutās labi tajā dienā un man nedaudz vairāk jāpaguļ. Bet tagad es saprotu, ka tās bija viltus kontrakcijas. Jau grūtniecības sākumā manī bija sajūta, ka mazais nāks pasaulē ātrāk nekā dakteri ir noteikuši, tāpēc jau astotā mēneša beigās sāku runāties ar mazo, ka mums vēl jāpagaida, jo tētim jāpabeidz augstskolā sesija. Ka mums jāļauj arī tētim būt klāt dzemdībās!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
