Slavenākie seksa skandāli, kas mainījuši pasaules vēsturi

Kāzas notika uzreiz pēc Henrija VIII sēšanās valdnieka tronī. Laulību sākumā šķita, ka viņu mīlestība ir bezgalīga, bet drīz vien viss mainījās. Karaļa jūtu atsalumam pret Katrīnu bija nopietns iemesls – vairākkārtīgas neveiksmīgas grūtniecības un nespēja sagādāt Henrijam tik ļoti kāroto mantinieku. Vienīgais izdzīvojušais bērns bija meitiņa Marija, kura, starp citu, vēlāk kļuva par Anglijas valdnieci. Lai arī karalis bija sagaidījis mantinieci, tomēr nespēja iedomāties, ka valsti var pārvaldīt sieviete, tādēļ neatmeta cerības tikt pie dēla.

Sešus gadus pēc meitas piedzimšanas kādā pieņemšanā par godu Spānijas sūtņiem Henrijs pirmo reizi satika Annu Boleinu. Karalis, ieraudzījis visā Anglijā atzīto, žilbinošo skaistuli Annu, aizmirsa gan par sievu, gan par savām daudzajām mīļākajām. Henriju apsēda doma, ka tieši Boleina būs tā, kura dzemdēs viņam ilgi kāroto mantinieku. Septiņus gadus Henrijs neatlaidīgi lenca Annu, bet viņa tikpat spītīgi atteicās atdoties karalim, iekams nebūs kļuvusi par viņa sievu baznīcas un valsts priekšā. Annas nepiekāpība noveda pie tā, ka Henrijs nolēma šķirties no sievas , lai nezaudētu Annu. Viss būtu labi, ja vien tas nenotiktu laikā, kad Anglijā, kā jau katoliciskā valstī, karalis varēja dabūt šķiršanos tikai un vienīgi ar Romas pāvesta atļauju. Pāvests, protams, izmantoja šo situāciju politisku mērķu labad un vilcinājās dot Henrijam šķiršanās atļauju, bet īsti nenovērtēja kaislību pārņemtā karaļa vēlmi iegūt Annu. Lai sarežģīto šķiršanās procesu vienkāršotu un paātrinātu, Henrijs uzsāka baznīcas Reformācijas procesu. Ar saviem līdzgaitnieku un domubiedru atbalstu baznīcā un parlamentā tika pieņemti vairāki tiesību akti, kuri pasludināja karaļa varu pār baznīcu, kas nozīmēja faktisko atdalīšanos no Romas katoļiem. Tieši karaļa neremdināmā vēlme apprecēties ar savu iemīļoto Annu bija Anglikāņu baznīcas rašanās iemesls. Šķiršanās un patvaļīgo laulību rezultātā Henrijs VIII uz mūžu tika izslēgts no katoļu baznīcas.

Šis kaislību pārpilnais mīlas stāsts izvērtās visai traģisks. Annu Boleinu apvainoja laulības pārkāpšanā, un 1536. gadā viņa tika sodīta ar nāvi. Tik radikāls karaļa lēmums attiecībā pret sievieti, kuras dēļ savukārt viņš pats bija gatavs mainīt pat valsts iekārtu, tika pieņemts tādēļ, ka valdnieks bija nolūkojis jaunu favorīti. Turklāt arī Anna nesagādāja Henrijam kāroto mantinieku, bet gan dzemdēja meitu, vēlāko karalieni Elizabeti I, kuras valdīšanās laiks Anglijas vēsturē ir saistīts ar kultūras uzplaukumu un dēvēts par zelta laikmetu.

Plašāku stāstu par Annu Boleinu lasi šeit.

Katrīnas II personīgās dzīves apspriešana ir bijis populārs un iemīļots temats gan valdnieces vētrainās dzīves laikā, gan arī mūsdienās. Pēc vēsturiskām liecībām ir zināms, ka kaislīgās Katrīnas mīlnieku loks ir bijis diezgan ievērojams. Dažādi avoti uzrāda ciparus, kas iekļaujas 21–35 amplitūdā. Karalienes neremdināmā kaisle un tieksme apmierināt savas dīvainās seksuālas vēlmes ir arī dažādu neticamu nostāstu un neķītru anekdošu rašanās iemesls.

Viena no šādām leģendām stāsta par to, ka Katrīna II esot atvadījusies no šīs pasaules nevis Ziemas pilī, mirstot no asinsizplūduma smadzenēs, bet gan stallī, jārējoties ar zirgu. Protams, ka nav neapstrīdamu faktu, kas apstiprinātu visai pikantās leģendas ticamību, bet savulaik šādas baumas esot izplatījušās Polijā, un vēlāk tikušas dedzīgi apspriestas arī Francijas galmā.

Sevišķi populārs šis nostāsts kļuva 19. gadsimtā, kad to izmantoja, lai nomelnotu Krieviju un parādītu kā barbarisku valsti, ar kuru labāk neuzturēt nekādas attiecības. Lai arī cik muļķīgas šis baumas nebūtu, tomēr tām savulaik izdevās krietni pabojāt Krievijas cara galma reputāciju.

Tristāna Banona tomēr neiesniedza civilprasību pret bijušo Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektoru, bet prokuratūra atteicās turpināt izmeklēšanu, jo lietā bija iestājies noilgums.

Turpmākajos gados Strosa-Kāna reitings un popularitāte tikai pieauga un nostiprinājās, un pat tika prognozēts, ka viņš varētu būt viens no galvenajiem pretendentiem uz Francijas prezidenta amatu. Ļoti iespējams, ka 2012. gadā viņš būtu uzvarējis prezidenta vēlēšanās, bet diemžēl tā nenotika, jo 2011. gada 14. maijā viņu arestēja lidmašīnā, kura gatavojās izlidot no Ņujorkas uz Parīzi. Strosu-Kānu ieslodzīja cietumā un izvirzīja apsūdzību par "Sofitel" viesnīcas istabenes Nafisatu Diallo izvarošanas mēģinājumu.

Izmeklēšanas gaitā istabene atzinās melos, un apsūdzība pret 73 gadus veco vīru tika atsaukta. Lai arī viņam izdevās izvairīties no soda, tomēr Stross–Kāns zaudēja SVF vadītāja amatu, bet Francija – iespējams, lielisku prezidentu.