Bērndārznieks datoratkarīgs: mūsdienu realitāte  (7)

Tas, ka interneta vidē parādās arvien jaunāki bērni, ir fakts, bet arīdzan ar aizliegumiem neko nevarēs panākt, to secina dažādu jomu speciālisti. Konsekvence no vecāku puses, laika ierobežojumu noteikšana, aplūkotā satura kontrole, informācijas sniegšana par apdraudējumiem – tās ir tikai pāris lietas, ko vecāki var darīt, lai pirmsskolas vecuma bērnam spožie ekrāni nekļūtu par galveno dzīves sastāvdaļu.

Ja bērns vecākus ir nokaitinājis, viņi taču bērnu vēlā vakara stundā neizliks uz ielas pidžamā, jo tur bērns var tikt apdraudēts! Un tieši tas pats attiecas uz internetu – ja vecāki bērnu palaiž šajā plašajā virtuālajā pasaulē bez priekšzināšanām par to, kā tur būtu jāuzvedas, viņš tieši tā arī tur jūtas, un ir apdraudēts, konferencē uzsvēra VBTAI priekšniece Ilona Kronberga.

Kronberga norādīja, ka pirmsskolas vecums ir tāds kā saudzēšanas laiks. Bērnam pieaugot, vecāku fiziskās rūpes pāriet vajadzībā pēc emocionālās aizsardzības un drošības sajūtas, lai, uzsākot skolas gaitas, bērns būtu gatavs veiksmīgākai socializēšanās. Lai nebūtu problēmu šajos jautājumos, vecāki jau preventīvi var reaģēt. Kronberga pirms konferences savā
"Twitter" kontā esot pavēstījusi, ka notiks šāda konference un saņēmusi daudz komentāru, tostarp tādus, kas vēsta aptuveni šādu ziņu: "Kāds internets tajā vecumā, šāda vecuma bērniem jālasa Margaritas Stārastes pasakas!". Jā, Kronberga piekrīt, tomēr notiek tā, kā notiek…

VBTAI priekšniece norādīja, ka ir svarīgi vecākiem bērniem saprotamā valodā izskaidrot visus drošības riskus, jo drošība mums dod iespēju:

Šie trīs aspekti attiecas uz pieaugušajiem, bet to pašu vecāki var dot savām atvasēm, jo ir svarīgi divi mērķi – neciest no kādas personas pretlikumīgajām darbībām un nenodarīt pāri kādam citam.

"Bērnus vienmēr pasargā tas, ka mums ar viņiem ir īpašas attiecības. Mīlestība un rūpes ir visefektīgākā programma, lai bērns nekļūtu par cietušo un nenodarītu pāri citiem. Un jāatceras, ka bērnam abas pasaules ir reālas, taču mēs redzam, ka tas, kas sastrādāts virtuālajā, atsaucas arī uz reālo," norādīja Kronberga. Viņa arī atstāstīja kādā pašas veiktā pētījumā atklātās tēzes par to, cik svarīgs ir trīsstūris – bērns, izglītības iestāde un vecāki. Ja kādā stūrī rodas problēmas, pārējie divi, ja vien ir vēlēšanās, to var pievilkt klāt. "Šī iespēja ir jāiedzīvina realitātē, un šis trīsstūris strādā," ir pārliecināta Kronberga.

Arī "Net-Safe Latvia" Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska apliecina, ka divas pasaules – reālā un virtuālā – ir tikai mums, pieaugušajiem. "Bērni ir piedzimuši laikmetā, kurā šīs divas pasaules ir saplūdušas viena otrā. Un tehnoloģijas tikai attīstās. Mums ir nevis jāsaka: "Kad mēs augām, tā nebija", bet mūsu uzdevums ir atrast veidus, kā bērniem palīdzēt orientēties šajā pasaulē. Nevis atņemot, bet parādot pareizo ceļu," uzsvēra Katkovska, kura pati audzina deviņus gadus vecu dēlu un tāpat "cīnās" par moderno ierīču lietošanas biežumu.

Viņas mājās esot noteikumi – cik daudz tu man palīdzēsi mājas darbos – trauku mazgāšana, vakariņu gatavošana utt., tik daudz arī varēsi lietot viedtālruni, bet tikai līdz pulksten 21. Tad ierīce tiek atņemta, lai bērns varētu sagatavoties nakts miegam. Jo ātrāk izpildīsi skolā uzdoto un jo vairāk palīdzēsi mammai, jo ilgāk varēsi paspēlēt spēles vai paskatīties multfilmas. Ar šādu pieredzi dalījās Maija, uzsverot, ka vecāki jau paši rāda piemēru. "Ja vecāki paši pie pirmās iespējas tver pēc telefona, mēs nevaram pārmest bērnam, jo vecāki ir piemērs. Centies rādīt bērniem labo piemēru, veltot vairāk uzmanības bērnam nevis telefonam," mudināja Katkovska.

"Centrs Dardedze" pārstāve Anda Avena stāsta, ka pagājušajā gadā organizācijas veiktajā vecāku aptaujā noskaidrots, ka Latvijā pirmsskolas vecumā ekrānierīces lieto teju 90 procenti bērnu. Tehnoloģijas strauji ir kļuvušas par daļu gan pieaugušo, gan arī bērnu dzīves. Taču pastāv būtiska atšķirība – kamēr pieaugušais parasti pats spēj izvērtēt, kādu saturu viņš skatīsies un kā pēc tam jutīsies, bērns to nespēj, tāpēc to kontrolēt ir pieaugušā uzdevums.

"Mēs aicinām vecākus ievērot trīs principus. Pirmkārt, ja vecāki ir nolēmuši dot bērnam ekrānierīces, nepieciešams vienlaikus ieviest arī skaidrus noteikumus, cik bieži un cik ilgi bērns tās drīkstēs skatīties. Vēlams gan bērniem vecumā līdz sešiem gadiem nelietot ekrānierīces vairāk nekā 30 minūtes dienā, jo maza bērna attīstībai nepieciešams kontakts ar cilvēkiem, skatīšanās acīs, aktīva rotaļāšanās un kustēšanās. Tāpat svarīgi ieviestos noteikumus izskaidrot bērnam un konsekventi ievērot, tādējādi izvairoties no liekiem strīdiem.

Otrkārt, vecāku atbildība ir kontrolēt to, kādu saturu bērns ekrānierīcēs skatās. Pirmsskolas vecuma bērniem būtu jālieto ekrānierīces pieaugušo klātbūtnē, kā arī jāuzstāda drošības filtri interneta pārlūkos un video koplietošanas vietnēs, lai bērns nejauši nenonāktu pie vardarbīga, biedējoša vai seksuāla rakstura satura. Ilgstoša vai satura ziņā nepiemērota satura skatīšanās bērnam var kļūt par iemeslu trauksmei, agresijai, miega problēmām un koncentrēšanās grūtībām.

Un, treškārt, jau no mazotnes vecākiem ar bērnu vajadzētu runāt par to, ko interneta vidē drīkst un ko nedrīkst darīt, jo, skaidrojot bērnam riskus, mēs viņam palīdzam pašam sevi pasargāt," tā uzsver Avena.

Bērns pierod pie ekrānierīcēm ļoti ātri – attēls ir ļoti dinamisks, krāsains un bērnam interesants. Līdz ar to vecākiem ir jāapzinās – tiklīdz ekrānierīces sāksim dot, šo ieradumu pārtraukt būs ļoti grūti. Lielu lomu bērna ieradumu veidošanā spēlē arī pašu vecāku ieradumi, jo, tāpat kā citās jomās, arī attiecībā uz tehnoloģijām bērns vadās pēc vecāku piemēra. No vienas puses ekrānierīces ir ērts veids, kā pieaugušajam nodarbināt bērnu, apklusināt bērna raudāšanu vai iegūt sev laiku, taču ir jāapzinās, ka šādi mēs paši uzliekam bērnu uz ceļa, no kura vēlāk paši izmisīgi centīsimies viņu "dabūt laukā".

Neatkarīgi no ģimenes ekrānierīču lietošanas paradumiem, svarīgākais ir tas, lai ekrānā pavadītais laiks būtu līdzsvarā ar nedalītu vecāku uzmanību kopīgās rotaļās, pastaigās vai citās sarunās. Lai cik augstu bērni vērtētu ekrānierīces, vēl vairāk viņi tiecas pēc pozitīvas vecāku uzmanības, kopīgām sarunām un spēlēm, kam ir neatsverama nozīme bērna emocionālajā attīstībā, norāda "Centrs Dardedze" speciāliste.

Cēsu novada Izglītības pārvaldes metodiķe Dzintra Kozaka konferencē atklāja pašas veiktās vecāku aptaujas rezultātus, kas apliecināja, ka bērnudārza vecuma bērni viedierīces lieto bieži. Turklāt atklājies arī, ka, piemēram, ja ģimenē ir viens dators, bet bērni ir vairāki, bieži par tā izmantošanas iespējām izceļas konflikti, rada spriedzi ģimenē. No aptuveni 400 aptaujāto vecāku anketām Kozaka secinājusi, ka 109 bērniem jau ir datoratkarības pazīmes. "Audzini sevi, nevis bērnu, jo bērns tāpat izaugs tieši tāds pats kā tu!" ar šādu pamudinājumu metodiķe vērsās pie vecākiem. Viņa arī atklāja savu pieredzi. Kozaka ir vecmāmiņa un vienmēr pa rokai turot grāmatu vai kādu spēli, jo pretējā gadījumā, kad mazbērns pamostas, teju pirmie vārdi ir: "Iedosi uz 15 minūtēm?", ar to, protams, domāt viedierīci. Bet nekā, omītei jau pie rokas grāmata, un tās viņa dāvinot arī katros Ziemassvētkos. "Lai necer, ka es tās vairs nedāvināšu!" smejot atzina Kozaka, vēlreiz uzsverot, cik svarīgi ir bērniem lasīt priekšā.

Latvijas Televīzijas raidījuma "Panorāma" diktore Laura Vonda audzina piecus gadus veco Helēnu, bet to, ka meita ir labi pazīstama ar viedierīcēm, Laura saprata jau tad, kad meitai bija vien pusotrs gads. Laurai un Helēnas tētim jau bija viedtālruņi un nereti meitai tie tika iedoti paskatīties. Krāsains ekrāns, mainās gaismiņas, tur viss notika. Reiz Laura ar ģimeni ciemojās pie sava tēta, kuram vēl bija podziņtālrunis, konkrētā modeļa aparātu tētis pircis vairākkārt. Pusotru gadu vecā Helēna paņēmusi vectēva telefonu, sākusi spaidīt pogas, bet nekas nenotika. "Nestrādā," secināja Helēna un meta pret sienu. Tajā pašā dienā Lauras tētis ticis pie sava pirmā viedtālruņa, bet Laurai šis meitas žests licis aizdomāties.

Meita paaugās un mājās parādījās planšete, kas viņai ik pa laikam tika iedota, bet reiz Laura pamanījusi, ka Helēna nevis skatās multenes, kā domāja mamma, bet gan "Youtube" videoklipu, kurā pieauguši cilvēki bija pārģērbušies pazīstamu multfilmu tērps un dīvaini uzvedās. Tūliņ pat Laura norādījusi, ka tās nav bērniem domātas filmiņas, tikai pēcāk pati atklājot, ka šim kanālam, ko bija uzslēgusi Helēna, ir milzum daudz sekotāju un tur patiešām pieaugušie dara visādas dīvainības, piemēram, spēlē paslēpes, tērpušies multeņu varoņu kostīmos. Laura meitai noliegusi skatīties šādas muļķības, bet atkal kādu dienu pamanījusi, ka mammai tuvojoties, Helēna planšeti tā kā slēpj. Aha, Helēna atkal bija uzslēgusi to, ko nedrīkst. Laura planšeti atņēmusi un sapratusi, ka turpmāk ir jārīkojas vēl piesardzīgāk un gudrāk. "Planšetei mūsu mājās nav jābūt obligātam priekšmetam un vienu dienu to vienkārši noslēpu. Lai aizmirst, noslēpu tā, ka pat vīrs nezināja, kur tā atrodas un lai Helēna nepierod, ka tā mājās visu laiku ir," stāsta Laura.

Protams, pēc kāda laiciņa jau planšete atgriezās, bet salīdzinoši mazās devās. Taču Laurai jau bija radušies secinājumi. Un tagad, kad meita lūdz planšeti, viņa pretī piedāvā savu laiku, kaut ko kopā padarīt. "Mūsu mājās plastilīns nav brīvi pieejams, citādāk visa māja būs salipināta, bet Helēnai tas ļoti patīk. Kad viņa prasa planšeti, es viņai piedāvāju: "Varbūt kaut ko uztaisām no plastilīna?". Vēl viena lieta, ko tagad Laura īsteno, piedāvā planšeti lietot kopā. Laura ar meitu parkā novēroja, kā vārna gribēja nozagt gardumu turzu. Abas aizgāja mājās un paskatījās video, kuru internetā ir tik daudz, ko vēl šie putni sastrādājuši. Vai arī – abas krāsojušas grāmatiņu, kad Helēna aizrādījusi, ka vardes ir zaļas nevis sarkanas, kā krāsojusi mamma. Laura uzreiz aicinājusi paskatīties internetā, kādās tik krāsās patiesībā vardes mēdz būt.

"Interneta lietošana var būt jēdzīgāka," pieredzē dalās Laura, kura ir stingri nolēmusi domāt par to, lai meitai viedierīces nekļūtu par galveno nodarbi.