'Es ar tevi nedraudzēšos' – spēcīgs ierocis manipulēšanai ar citiem bērniem  (1)

Par draudzēšanos un nedraudzēšanos, par to, ko patiesībā nozīmē bērnu un jauniešu draudzības jēdziens, stāsta Ģimenes attīstības un kultūras centra "Alise" vadītāja, sociālā pedagoģe Vineta Preisa.

Sabiedrībā starp cilvēkiem pastāv attiecības, kas veidojas savstarpējā saskarsmē. Šīs attiecības var būt ļoti dažādas, veidojot visraibāko jūtu un emociju spektru. Cilvēks ir sociāla būtne un viņa pastāvēšana ārpus saskarsmes ar citiem cilvēkiem nemaz nav iedomājama. Pirmie cilvēki, kas veido saskarsmes pamatu bērna dzīvē, ir vecāki. Taču pamazām apkārtējo cilvēku loks paplašinās, līdz mazulis jau mēģina apzināties sevi komunikācijā ar citiem bērniem un iepazīt sabiedrībā pastāvošos likumus.

No vecākiem bieži var dzirdēt pamudinājumu bērniem: "Ej, padraudzējies!" Taču nereti neaizdomājamies par to, ko tad draudzība patiesi nozīmē. Vai draudzība un vienkārša komunicēšana ir viens un tas pats? Vai visi cilvēki, kuri dažādu apstākļu dēļ ienāk mūsu dzīvē ir uzskatāmi par draugiem? Protams, nē! Pieaugušie pārsvarā spēj nošķirt draudzību no lietišķām attiecībām, radniecīgām saitēm vai citām attiecībām. Taču bērniem vai pusaudžiem tas nereti nākas ļoti grūti.

Mazi bērni komunikācijas un draudzības jēdzienus uztver kā sinonīmus. Bērns uzskata, ka – ja ar mani spēlējas, tātad ar mani draudzējas. Ja ar mani neviens nespēlējas, tātad ar mani neviens nedraudzējas. Tas, kurš ar mani spēlējas, tas ar mani draudzējas utt. Normāli attīstīti bērni vēlas būt kopā ar citiem bērniem, un izjust sevi kā sabiedrības locekli. Teju katram ir nācies piedzīvot izjūtas, ko rada piespiedu nošķirtība no citiem. Kad bērnībā kāds nav aicinājis rotaļu pulkā, vai citādi ir nācies piedzīvot atstumšanu vai komunikācijas vēlmju ignorēšanu, pirmkārt, no ģimenes. Cilvēka dabiskā vēlme būt pieņemtam sabiedrībā ir ļoti spēcīga.

Tāpēc nespēja šo vēlmi īstenot veido ļoti traumatisku pieredzi, kas cilvēku bieži pavada visu dzīvi izpaužoties visdažādākos veidos.

Bērns, kurš ir piedzīvojis atstumšanas izjūtas jau agrā bērnībā, bieži neapzināti izvairās veidot emocionāli ciešas attiecības ar apkārtējiem, jo sargā sevi no atkārtotas ciešanu pieredzes. Un ir bērni, kuri sirsnīgu emocionālu tuvību saņēmuši jau ģimenē, meklē dziļas attiecības saskarsmē arī ar citiem. Tādējādi pastāv dažādi priekšstati arī vienaudžu starpā par draudzību un savstarpējo komunikāciju. Bērni agri spēj saprast, ka izvēle "draudzēties" ar kādu vai "nedraudzēties" patiesībā ir spēcīgs iedarbīgs ierocis, lai ietekmētu otra pašsajūtu. Diemžēl šo taktiku bērniem bieži iemāca tieši vecāki, jau ģimenē tirgojoties ar savu labvēlību vai ignorēšanu par kādu pārkāpumu vai nosacījumu neievērošanu.

Te nav runa par dabiskām dusmām, bet apzinātu rīcību vai manipulēšanu ar to, ka bērns nevēlas izjust nošķirtību un tāpēc rīkosies saskaņā ar vecāku vēlmēm. Tādējādi bērns iemācās savstarpējās attiecības izmantot kā ieroci vai instrumentu savu vēlmju apmierināšanai.

Maza bērna vēlmes ir vairāk saistītas ar redzamām lietām, taču pamazām pieaugot, vēlmes kļūst sociālākas. Aizvien lielāku nozīmi, īpaši pusaudžu starpā, iegūst statuss, ko katrs ieņem konkrētā sabiedrībā. Ir jaunieši, ar kuriem, piemēram, skolā visi grib draudzēties un ar ko "draudzēties" t.i. būt kopā skaitās prestiži. Un ir tādi, ar kuriem draudzība vai pat komunikācija, var radīt negatīvu reakciju no pārējo puses, vai citiem vārdiem – var pazemināt statusu. Ir populārie bērni un nepopulārie. Iemesli, kādēļ kāds ir vienā vai otrā kategorijā, ir dažādi un dažādās sabiedrībās tie var atšķirties. Meitene, kas bijusi populārā vienā skolā, var izrādīties gluži neievērojama, vai pat nepopulāra citā vidē un otrādi. To nosaka konkrētās grupas vērtības.

Draudzības saites savā būtībā ir daudz dziļākas par vienkāršu virspusēju komunikāciju un kopīgām darbībām. Kaut arī draudzības pamatā ir kādas kopīgas intereses, uzskati un pozitīvas izjūtas no kopīgi pavadīta laika, tās pamazām papildinās arī ar savstarpēju uzticēšanos, atklātību un paļāvību vienam uz otru, kas rada it kā papildus drošības sajūtu. Dabiska ir vēlme dalīties ar otru arī savos pārdzīvojumos un varbūt noslēpumos.

Draudzība starp cilvēkiem apmierina vajadzību pēc savstarpējas emocionālas intimitātes. Taču ne visiem šīs izjūtas ir vienlīdzīgas un ar vienādu izpratni.

Attiecībās, kas veidojas starp diviem vai vairāk cilvēkiem, var pastāvēt arī dažādas lomas. Kāds šajās attiecībās būs līderis, bet otrs it kā pakļāvīgāks. Tas noteikti nenozīmē ko negatīvu, jo bieži draudzība veidojas starp pretēju raksturu pārstāvjiem. Taču var gadīties arī tā, ka kāds draudzībā vēlas īstenot dziļākas emocionālās attiecības, bet otram draudzības jēdziens saistās vien ar sava statusa vai izdevīguma apmierināšanu. Tieši šīs atšķirīgās gaidas no draudzības, tad arī veido daudzos pārpratumus un bieži emocionālās sāpes. Ja draudzības saites ir izveidojušās starp meitenēm ar dažādu izpratni par šīm attiecībām, tad pastāv nopietni riski, ka meitene, kuras emocionālais briedums ir dziļāks, piedzīvos dažādus negatīvus pavērsienus šīs "draudzības" gaitā.

Starp meitenēm pusaudžu vecumā nereti pastāv it kā konkurence. Meitenes, kuras nav par sevi pārliecinātas vai jūtas citādi nedrošas, bieži cenšas veidot draudzības saites ar tām, kurās ir jaušama personības stabilitāte, kuras ir autoritāte citiem vai ar savām spējam apliecina, ka ir kādi vērtīgas. Tādējādi bieži izveidojas it kā nevienlīdzīgas draudzības attiecības, kuru patiesais iemesls ir kāds savstarpējs izdevīgums vai konkrētas vajadzības apmierināšana. Ja kādai no pusēm izdevīguma situācija vai objekts mainās, tad mainās arī attieksme pret draudzeni.

Tiklīdz parādīsies izdevība paaugstināt savu statusu veidojot "draudzību" ar kādu citu, tā šī izdevība tiks izmantota un bijusī draudzene var pārvērsties pat par apsmiekla vai ignorances objektu.

Pusaudžu vecumā izveidot noturīgas, dziļas draudzības attiecības var izrādīties visai sarežģīti. Visgrūtāk šajā ziņā ir tieši tiem bērniem, kuri paši ir spējīgi uz pozitīvām un dziļām attiecībām. Tieši šie bērni vissāpīgāk pārdzīvo vienaudžu paviršo attieksmi pret draudzību un tās izmantošanu kāda sava izdevīguma sasniegšanā. Tieši tie bērni, kuru agrīnā pieredze ir formējusies uz drošības, mīlestības un pieņemšanas pamatiem, mēdz saskarties ar pārsvarā pat neapzinātu pret sevi vērstu mainīgu attieksmi, kas nenoliedzami viņus sāpina un rada neizpratni par notiekošo.

Ja kopš bērnības cilvēks ir piedzīvojis, ka savstarpējās attiecības kalpo kā primitīvs izdevīguma un citu ietekmēšanas instruments, diemžēl šīs attieksmes saglabājas visu mūžu. Mūsdienu sabiedrībā katastrofāli trūkst cienījamas uzvedības paraugu, tādēļ ir grūti mainīt šos uzvedības modeļus, kas visai spilgti izpaužas jau agrā bērnībā.

Diemžēl draudzības un savstarpējo attiecību kvalitāte nav arī valsts audzināšanas vadlīniju objektīvā. To aizvieto tādi jēdzieni kā personības brīvība, tolerance un citi. Taču tieši no spējas veidot dziļas draudzības attiecības izriet spēja uz turpmāku noturīgu mīlestības attiecību veidošanu, kas ir par pamatu stabilai ģimenei, kur turpināties nākamajām paaudzēm.