Kā tiek ieņemts bērns un kas slēpjas aiz vārda 'neauglība'  (3)

Neskaidra iemesla neauglība – tā ir diagnoze, ko nosaka gadījumos, kad pārim dabiskā ceļā bērnu nav izdevies ieņemt un izmeklēšanas rezultātā nav izdevies noskaidrot iespējamos neauglības iemeslus. Vēl nesen diagnoze "neskaidra iemesla neauglība" skanēja kā spriedums, ar kuru vairumam pāru nācās vienkārši samierināties. Mūsdienās situācija ir mainījusies, un patstāvīga reproduktoloģijas nozares attīstība atklāj arvien jaunus agrākos noslēpumus. Par tiem stāsta "Auglības klīnikas Mama Rīga" reproduktoloģe, ginekoloģe Viktorija Zaļetova.

Teorētiski cilvēki ieņemt bērnus var katru dienu, tomēr dzīvē tā nenotiek. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēka auglības veselība – kurā ietilpst reproduktīvā sistēma, hormonālā sistēma, imunoloģiskā sistēma - ir ļoti sarežģīts mehānisms, un bērna veiksmīgai ieņemšanai ir nepieciešama daudzu smalku faktoru mijiedarbība.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, aptuveni 15 procentiem pāru (60–80 miljonu pāru) pasaulē ir neauglīgi. Turklāt līdz 10 procentiem pāru ir spējīgi ieņemt bērnu dabiskā veidā, bet viņiem piedzimst miruši bērni. 10–25 procentiem pāru neizdodas ieņemt otro vai nākamos bērnus.

Lai gan neauglīgo pāru skaits nepalielinās, arvien vairāk cilvēku vēršas pēc palīdzības pie ārstiem sakarā ar neauglības ārstēšanu. Vairāk nekā 70 procentu neauglīgu pāru pēc palīdzības ir vērsušies pie ārstiem, un aptuveni puse ir saņēmuši vienu ārstēšanās kursu. Ārstu palīdzība var ietvert vispārēju ārsta konsultāciju, ginekologa vai androloga konsultāciju, medikamentozu ārstēšanu, operāciju vai nepieciešamības gadījumā medicīniskās apaugļošanas IVF procedūru.

Zaļetova skaidro, vispirms spermatozoīdam ir nepieciešams izveidoties. Tas notiek sēkliniekos (tātad, nepieciešami veseli, normāli sēklinieki) dzimumhormonu ietekmē (nepieciešama pietiekama, normāla hormonu darbība). Turklāt spermatozoīdiem jābūt ģenētiski normāliem un kustīgiem (nav ģenētisku traucējumu, kaitīgu apkārtējās vides faktoru, urīna un dzimumceļu sistēmas iekaisumu). No sēkliniekiem spermatozoīdiem jānokļūst prostatā (nepieciešami caurlaidīgi sēklvadi, tas ir, nedrīkst būt sēklinieku iekaisums) un jāsajaucas ar prostatas izdalīto sekrētu (nedrīkst būt prostatas iekaisums). Un pēc tam tikai paši stiprākie, veselākie un kustīgākie spermatozoīdi aizkļūst līdz "līgavai" olšūnai, izšķīdina olšūnas apvalciņu, saplūstot ar olšūnu.

Olšūna veidojas normālā olnīcā (jābūt normālas struktūras un izmēra olnīcai) dzimumhormonu ietekmē (nepieciešama harmoniska dzimumhormonu darbība). Stingri noteiktā brīdī olšūnai jāiznāk no folikula un jāatstāj olnīca (tātad, gan folikulam, gan olnīcai jāatbilst noteiktiem kritērijiem, lai olšūna varētu iznākt). Olvadam jāspēj olšūnu uzņemt un ar ritmiskas pulsēšanas palīdzību jāvirza olšūna uz dzemdi (tātad, jābūt caurlaidīgam olvadam) ar stingri noteiktu ātrumu (nedrīkst būt saaugumi, kas ierobežo olvadu darbību). Olšūnai jābūt atsaucīgai pret spermatozoīdiem, gatavai tos uzņemt un vienam no tiem jādod iespēja iekļūt sevī caur apvalciņu (olšūnas ģenētiskās īpatnības). Pēc apaugļošanās olšūnai jāspēj nokļūt dzemdē, tam jānotiek noteiktā laikā, lai neiestātos ne grūtniecības pārtraukšanās, ne ārpusdzemdes grūtniecība.

Un tikai tajos gadījumos, kad visi iepriekš minētie procesi ir pilnīgā kārtībā (un, iespējams, arī vēl kādi citi faktori, kas pagaidām nav zinātnei zināmi), grūtniecība kļūst iespējama.

Vīrietim galvenais neauglības iemesls – spermatozoīdu izstrādes jeb spermatoģenēzes traucējumi, spermas kvalitāte un spermatozoīdu skaits. Turklāt mēdz būt arī necaurlaidīgi sēklvadi, kā arī spermatozoīdu antivielas – tas nozīmē, ka vīrieša organisms izstrādā vielas, kas "strādā" pret spermatozoīdiem, tā ir kā organisma alerģija pašam pret savām šūnām.

Spermatozoīdi spermas analīzē spermogrammā tiek analizēti un izvērtēti atbilstoši Pasaules veselības organizācijas normām. Tās ir šādas:

Visbiežāk (vairāk nekā 70 procentiem) vīrieša neauglības iemesls ir nepietiekams skaits spermatozoīdu, bieži vien nepietiekams skaits ir "komplektā" ar mazu kustīgumu un lielu skaitu patoloģiskas formas spermatozoīdu. Pilnīgs spermatozoīdu trūkums – azoospermija – sastopams mazāk nekā 5 procentiem pacientu.

Lai gan vienu vienīgo iemeslu spermatozoīdu skaita, formas un kustīguma traucējumiem ir grūti noteikt, galvenie iemesli ir tādi:

Ģenētiskie traucējumi.

Hormonālie traucējumi – var būtiski pasliktināt spermatozoīdu kvalitāti – jo nopietnāki traucējumi, jo mazāk kustīgo spermatozoīdu un jo zemāka to kvalitāte. Varikocēle – paplašināti asinsvadi sēkliniekos. Parasti varikocēle norit bezsāpīgi, tāpēc nav zināms, kāpēc vienai daļai vīriešu tā izraisa neauglību, bet citiem – nē. Paplašināto asinsvadu dēļ temperatūra sēkliniekos ir augstāka, un tāpēc spermatozoīdi nenobriest.

Infekciju slimības – var novest līdz spermatozoīdu kvalitātes pazemināšanās, īpaši tas vērojams pie mikoplazmozes – infekcijas mikrobi cieši saplūst ar spermatozoīdiem un pazemina to kustīgumu.

Pie azoospermijas tikai 5 procentos gadījumu sēklinieki vispār nespēj izstrādāt spermatozoīdus. Pārējos gadījumos iemesli ir mazāk skaidri. Tie var būt, piemēram, sēklinieku traumas, sēklinieku iekaisums (orhīts), cūciņas (epidēmiskais parotīts), hormonālā disfunkcija, kriptorhisms vai monorhisms – nepilnīga sēklinieku noslīdēšana, rētas vai saaugumi, kas nosprosto sēklvadus (pēc traumām, iekaisumiem, venēriskajām un STS slimībām), retrogrāda ejakulācija (spermas izšļākšanās urīnpūslī, nevis uz āru), organisma autoimūnās reakcijas pašam uz savu spermu.

Vidēji pusē gadījumu diagnozi izdodas noteikt jau pēc spermogrammas, bet reizēm nepieciešamas sarežģītas analīzes.

Problēmas ar ovulāciju. Ja menstruālais cikls ir īsāks par 21 dienu vai garāks par 35 dienām, pastāv risks, ka olšūna nenobriest vai ir dzīvot nespējīga.

Šādās situācijās pusē gadījumu ovulācijas neesamība saistīta ar to, ka olnīcās nenobriest folikuli, kuros olšūnas varētu attīstīties. Tāpēc arī ovulācija nav iespējama, nav nobriedušu olšūnu, spermatozoīdam nav ko apaugļot.

Olnīcu disfunkcija 20 procentos gadījumu var būt sekas hormonu izstrādes traucējumiem hipofīzes-hipotālama sistēmā. Ja šīs sistēmas darbībā ir traucējumi, tad no smadzenēm līdz olnīcām nenokļūst svarīgi signāli, kā rezultātā nenotiek pareiza hormonu izstrāde. LH un FSH hormoni izstrādājas, vai nu pārāk daudz, vai pārāk maz, vai ir izjaukts to savstarpējais līdzsvars. Rezultātā folikuli nevar nobriest tā, kā tas nepieciešams – olšūna nenobriest vispār vai tā nav dzīvotspējīga.

Hipofīzes-hipotālama sistēmas disfunkcija var attīstīties pēc galvas traumas, dēļ audzēja, pie ķīmiskiem hipofīzes traucējumiem.

Hormonālie traucējumi var novest pie menstruāciju neesamības vispār vai arī pie olšūnu nenobriešanas. Turklāt traucējumi var skart ne tikai dzimumhormonus, bet arī citus hormonus, piemēram, vairogdziedzera hormonu darbību u.c.

Agrīns klimakss (vai olnīcu disfunkcija) reti ir ovulācijas neesamības iemesls. Parasti klimakss jeb menopauze iestājas sievietēm 50–55 gadu vecumā, bet ir sievietes, kurām vērojams priekšlaicīgs olnīcu izsīkums – menstruācijas izbeidzas jau 40–45 gadu vecumā vai, reizēm, pat ātrāk. Daudzi ārsti šādu situāciju neuzskata par normu, runā par priekšlaicīgu olnīcu izsīkumu. Daudzos gadījumos šādu veselības stāvokli var ārstēt ar hormonālo ārstēšanu, fizioterapiju, pat aktīvāku dzimumdzīvi. Olnīcu izsīkuma sindroma iemesli nav līdz galam skaidri, bet galvenā teorija balstās uz iedzimtību, jo agrīns klimakss jeb agrīna menopauze var tikt nodots no paaudzes uz paaudzi.

Ģenētiskie traucējumi noved pie pilnīga nobriedušu olšūnu trūkuma, piemēram, Tērnera sindroms, pie kura meitenes dzimst ar neattīstītām olnīcām. Par laimi, tas notiek reti.

Policistisku olnīcu sindroms jeb olnīcu policistoze saistās ar hormonu apmaiņas traucējumiem, kā arī izmaiņām olnīcās. Ārēji tas izpaužas kā pastiprināts apmatojums, menstruālā cikla traucējumi vai pat amenoreja, ovulācijas trūkums, neauglība. Pie policistozes samazinās FSH hormona izstrāde, lai gan LH hormona, estrogēna un testosterona līmenis ir normas robežās vai pat paaugstināts. Tiek uzskatīts, ka zems FSH hormona līmenis traucē olnīcās attīstīties folikuliem, kā rezultātā nav nobriedušu olšūnu. Tā rezultātā veidojas folikulārās cistas (līdz 6–8 mm), kuras viegli ieraudzīt ultraskaņas (USG) izmeklēšanas laikā. Slima olnīca parasti ir 2 reizes lielākā, tās virsma klāta ar baltu "pārsegu", caur kuru ārā netiek pat nobriedusi olšūna.

Traucējumi dzemdes kaklā. Ja gļotas dzemdes kaklā ir pārāk biezas, tad spermatozoīdi var netikt tām cauri. Ja gļotas ir spermatozoīdam kaitīgas (dēļ ķīmiskā sastāva vai dēļ imunitātes īpatnībām), tad spermatozoīdi iet bojā, ceļu pie olšūnas tā īsti pat neuzsākot.
Arī polipi dzemdes kaklā var būt neauglības iemesls dēļ gļotu izmaiņām, un tāpēc tie jāizņem pirms neauglības ārstēšanas uzsākšanas.

Olvadu necaurlaidīgums, kā arī izmaiņas olvadu darbībā – būtisks šķērslis. Visbiežāk olvadi mēdz ciest dzimumkontakta ceļā nodota iekaisuma rezultātā. Olvadu traucējumi var būt ļoti dažādi – sākot no bārkstiņu bojājumiem līdz hidrosalpingam (šķidruma uzkrāšanās olvadā iekaisuma rezultātā). USG izmeklējumā, pielietojot kontrastvielu, hidrosalpings izskatās kā liels maiss olvada vidū.

Olvadi var traumēties dzemdību procesā, pie grūtniecības pārtraukšanās vai aborta (īpaši pie "pagrīdes aborta", ko taisījis nespeciālists antisanitāros apstākļos), iekšējo orgānu slimībām (piemēram, apendicīts vai kolīts).

Tāpat mēdz būt sastopamas iedzimtas dzimumorgānu patoloģijas, kas ietver gan dzemdes, gan olvadu attīstības traucējumus.

Olnīcas rētas var traucēt olnīcai izstrādāt folikulus. Rētas un saaugumi var veidoties pie plašas un atkārtotas ķirurģiskas iejaukšanās (piemēram, olnīcu cistas izņemšana). Arī infekciju slimības var radīt saaugumus olnīcā, kas traucē normālai folikulu attīstībai un noved pie ovulācijas trūkuma.

Nenobrieduša folikula sindroms – vēl viena sievietes organisma mīkla. Dažām sievietēm normāli folikuli ar olšūnām nobriest katru mēnesi. Bet nezināmu iemeslu dēļ folikuls nespēj atvērties, olšūna paliek tajā iekšā un nespēj piedalīties apaugļošanās procesā. Iemesli šādai situācijai pagaidām nav zināmi.

Endometrioze – slimība, ko daudzi ginekologi liek līdzās vēzim, ņemot vērā endometriozes sekas sievietes auglībai. Normālos apstākļos endometrija šūnas veidojas dzemdes dobumā, palīdz embrijam dzemdē nodrošināt barības vielas, bet, kad nav grūtniecības – piedalās menstruācijās. Pie endometriozes endometrija šūnas izplatās ārpus dzemdes, veidojot polipiem vai dziļām "kabatām" līdzīgus izaugumus, var nokļūt olvados, olnīcās, pat vēdera dobuma orgānos. Endometrioze traucē olšūnas nobriešanas procesam, traucē saplūst olšūnai ar spermatozoīdu, kā arī traucē apaugļotajai olšūnai piestiprināties pie dzemdes sieniņas.

Psiholoģiskie iemesli kā neauglības cēlonis sastopami pietiekami reti. Tajā pašā laikā ir zināmi tādi stāvokļi, kā kara laika amenoreja, stresa amenoreja, pat sesijas vai eksāmenu amenoreja, kad stresa rezultātā parādās traucējumi sievietes organisma dabiskajos procesos.

Turklāt tieši pie psiholoģiskajiem iemesliem jāmin neskaidra iemesla neauglība (idiopātiska neauglība, nezināmas etioloģijas neauglība). Sievietēm (retāk vīriešiem) zemapziņā ir noliedzoša attieksme pret grūtniecību, tāpēc organisms pats bloķē procesus, kas nodrošina bērna ieņemšanu.

Dzemdes darbības traucējumi ir katrai desmitajai neauglīgajai sievietei. Jebkuri veidojumi dzemdes dobumā var "strādāt" kā dzemdes spirāle, kas neļauj olšūnai piestiprināties pie endometrija. Pie šādām slimībām var minēt dzemdes polipus, dzemdes miomas, endometroīdos veidojumus, kā arī iedzimtas dzemdes patoloģijas. To viegli konstatēt USG izmeklēšanas laikā, bet ārstēšanā visbiežāk ir grūtības.

Galu galā ir arī ļoti sievišķīga neauglība – olvadu necaurlaidīgums vai olvadu neesamība kā indikācija medicīniskajai apaugļošanai jeb apaugļošanai laboratorijā ar sekojošu embrija pārnesi mātes dzemdē (IVF).

Ja sieviete nekad nav bijusi stāvoklī, tad neauglību sauc par pirmreizēju neauglību. Ja sieviete kaut reizi ir bijusi stāvoklī, tad sekojošu neauglību sauc par otrreizēju neauglību, neatkarīgi no tā, kā grūtniecība ir noslēgusies – ar dzemdībām, spontāno abortu vai abortu. Diemžēl, viens no otrreizējās neauglības iemesliem ir pirmais aborts, tas ir, aborts pirms dzemdībām. Jaunas sievietes nesagatavotā dzimumsistēma uz iejaukšanos reaģē ļoti asi, asāk nekā pēc dzemdībām, un tāpēc ļoti ātri attīstās dzemdes vai dzemdes piedēkļu iekaisumi, olvadu necaurlaidība, endometrija izmaiņas.

Vīriešiem pirmreizēja neauglība nozīmē to, ka nevienai no vīrieša partnerēm nekad nav iestājusies grūtniecība. Par otrreizēju tiek uzskatīta neauglība, kad kaut viena sieviete – vīrieša partnere visā dzīves laikā – ir palikusi stāvoklī no konkrētā vīrieša. Protams, vīrietis nekad par šādu situāciju nevar būt līdz galam drošs. Taču ārstam, visbiežāk, pietiek ar vīrieša apgalvojumu, ka viņš ir tēvs vai arī, tieši pretēji, ka bērnu viņam nav.

Neauglības iemesli (pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem) ir šādi: