Ātrā palīdzība sirdij: mediķu Lienes un Uģa liktenīgā sastapšanās  (1)

Par savu pilsētu Liene allaž saukusi Valmieru, tomēr, lai mācītos par medicīnas māsu, pārcēlusies uz Rīgu. Viņas sākotnējās ieceres bija sekojošas: vispirms iegūt medicīnas māsas sertifikātu, bet pēc tam mācīties psiholoģiju. Tomēr, uzsākusi prakses gaitas ātrajā palīdzībā, viņai patiesi iepaticies un viņa saskatījusi savu aicinājumu. "No sākuma, protams, bija nežēlīgi grūti, bet iestrādājos un kļuva ne tikai grūti, bet arī ļoti interesanti," tā Liene. Pēc tam izmācījusies arī par ārsta palīgu, viņa no Rīgas atgriezās atpakaļ savā dzimtajā pilsētā, bet ne viena...

Sekošana līdzi dažādiem sporta veidiem un basketbola spēlēšana – tādas vēl joprojām ir rīdzinieka Uģa aizraušanās. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa kādreizējais sapnis ir bijis mācīties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Taču, kā jau dzīvē tas notiek, situācija pamainījusies un viņš uzsācis mācības tajā pašā medicīnas skolā, kurā studējusi arī Liene.

Tā abi satikušies savā darbavietā – toreiz Rīgas ātrajā palīdzībā. "Dežūrās pļāpājām, jo stundas bija garas. Neteiktu, ka bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, bet, ziniet, ir forši būt kopā ar mediķiem. Kad ir radniecīgas intereses, vienāds darba stils, daudz kopīgu lietu. Vienādu joku, kurus saprot tikai mediķi. Nav nevienam jāattaisnojas par kaut kādiem melnajiem jociņiem. Viens otru saprotam, un tas ir jautri," stāsta Liene. Tā nu abi iepazinušies tuvāk un Uģis aizbraucis ciemos uz Valmieru pie Lienes. Tas bijis arī liktenīgs pagrieziens puiša plānos, jo viņš sapratis, ka tur arī vēlas dzīvot. "Rīdzinieks Valmierā? Man likās jocīgi, bet laikam jau bija svarīgs iemesls," smejas Liene.

Neilgu laiku abi no Valmieras devušies uz dežūrām Rīgā, tomēr, saprotams, ka abi noguruši, jo katru otro dienu mērot 100 kilometrus garu ceļu turp un atpakaļ pēc tik smagām dežūrām nav bijis viegli. Abi vēlējušies kaut ko mainīt. Liene sākusi strādāt Valmieras ātrajā palīdzībā, bet Uģis – Valmierā un Saulkrastos. Kopumā NMPD Liene strādā 13 gadus, bet Uģis – 12.

Pāris salaulājies pirms astoņiem gadiem. "Domāju, tas bija skaists nākamais solis mūsu dzīvē. Dzīvojām skaistajā Valmierā. Strādājām darbu, kas reāli patīk un iedvesmo. Tā arī izlēmām salaulāties. Vairāk jau gan Uģis bija iniciators, un par to viņu apbrīnoju. Laikam jau mediķa izlēmība un operativitāte šajā gadījumā nospēlēja lielu lomu. Zinu daudzus vīriešus, kuri tā arī nespēj oficiāli pieņemt sievieti par savu, dot savu uzvārdu. Priecājos, ka Uģis nepieder šai kategorijai. Visas meitenes grib precēties, un arī tās, kuras it kā negrib, tāpat grib. To taču mēs zinām," smejas Liene, piebilstot, ka šis solis viņai vēl vairāk lika saprast, ka Uģis ir īstais. Jāpiebilst, ka nu jau septiņus gadus Liene un Uģis ir arī vecāki un audzina meitiņu, kura, kā noteic Liene, ir fantastisks viņu abu turpinājums.

Bet kā īsti ir – darbošanās vienā jomā satuvina vai tomēr sarežģī dzīvi? "Vienāda profesija mūs noteikti satuvina, jo līdz mielēm saprotam viens otru. Saprotam, ko nozīmē strādāt diennaktis, ko nozīmē fizisks un emocionāls nogurums, ko nozīmē smagas dežūras, tiešām smagas – reti kurš to spēj iedomāties. Mūsu darbs ne paspilgtina, ne nomāc mūsu attiecības. Tas vienkārši ir tik pierasti, ka īpaši to neanalizējam," stāsta Liene.

Tomēr, lai arī darbošanās vienā sfērā, kā stāsta sieviete, satuvina, abi cenšas izvairīties no strādāšanas vienā maiņā un brigādē. "Zinu daudzus pārus, kuri strādā visu laiku kopā – ne tikai maiņā, bet arī brigādē. Bet tas noteikti nav mūsu variants. Tas ir mans lēmums. Kaut kā gribas arī savu laiku. Lai tas arī ir darbā, bet būt divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā visu laiku kopā – gan diennakts dežūrās, gan mājās... Nu, es nezinu, kādai apsēstībai jābūt. Domāju, ka vīram ir līdzīgi," tā Liene, piebilstot, ka kādreiz, kad abi vēlas vairāk kopīgu brīvdienu, tad nostrādā arī vienu dežūru, lai var kopā atpūsties. Lai atpūstos no visa un visiem, Uģis labprāt uzspēlē basketbolu, bet Liene dod priekšroku mierīgākiem atpūtas veidiem, piemēram, jogai, pastaigām vai labu filmu baudīšanai, galvenais – bez lieka adrenalīna, ar ko jau tā daudz nākas saskarties ikdienā. "Pieņemam savu izvēli, nepārtraukti plānojam savas brīvdienas un priecājamies par laiku, ko pavadām kopā. Ļoti bieži tas nesanāk, ņemot vērā vidējo latvieti mūsu vecumā. Mūsu draugu pāri viens otru satiek biežāk, bet mēs mīlam savu darbu, tāpēc arī nesaskatām tajā nekādus sarežģījumus. Un, pateicoties darbam, nepaspējam viens otram apnikt. Mums šī ir normāla dzīve. Ir grūti iedomāties citādāku."

"Protams, neiztikt tāpat bez dažādām domstarpībām, kaut kādiem strīdiem, noguruma un vispārēja apnikuma. Bet vienmēr jāatceras tā kopaina – kāpēc esam kopā un kāpēc izlēmām būt kopā. Drīzāk grūtības rada nevis grafiks vai atsevišķas dežūras, bet strādāšana vienā kolektīvā. Tas gan jāatzīst." Tomēr Liene atzīst, ka darba kolektīvs – tā ir kā īsta ģimene, kurā viņa nekad nejutīsies vientuļa. "Domāju, ka tas arī daudzkārt atvieglo būt diennakti darbā. Foršie cilvēki blakus, labs brigādes sastāvs. Kopā esam tik daudz pārdzīvojuši, izdzīvojuši," tā Liene.