Marta Freida – cietēja vai svētā? 53 gadi laulībā ar psihoanalīzes pamatlicēju  (3)

Noslēgtais un nesabiedriskais Zigmunds, kurš līdz pat 26 gadu vecumam iepriekš vēl nekad nebija ticies ar meitenēm, neprātīgi iemīlējās Martā, jo viņai nez kā izdevās mainīt neizlēmīgā puiša attieksmi pret sievietēm – pat tik tālu, ka tieši Freids bija šo attiecību iniciators. Kaut arī Zigmundam nebija īpaši daudz naudas, tomēr viņš katru dienu sūtīja Martai rozi, un viņu satikšanās vienmēr bija romantikas apvītas. Kādā tikšanās reizē Zigmunds emociju karstumā atļāvās pieskarties Martas rokai, kas pēc ebreju tradīcijām līdz kāzām ir stingri aizliegts, un pārgalvīgās rīcības sekas nebija ilgi jāgaida.

Drīz vien abi jaunieši saderinājās, bet kāzas finansiālo apstākļu dēļ nācās atcelt – turklāt uz vairākiem gadiem. Ilgo gaidīšanas laiku Zigmunds aizpildīja ar garām vēstulēm, kuras ir saglabājušās un kļuvušas par šī pāra tā laika romantikas pārpilno attiecību lieciniecēm. Piemēram, kādā no vēstulēm Freids savai "mazajai princesei" lielīgi solīja reiz kļūt par slavenu zinātnieku, un – kā ar laiku pierādījās – tie nebūt nebija tukši vārdi.

Jau pašā attiecību sākumā Freids parādīja sevi kā temperamentīgu un nepiekāpīgu cilvēku. Pat kvēlā iemīlēšanās neliedza viņam apgalvot, ka paša izvēlētā līgava ir neglīta (!). Zigmunds nemitīgi apstrīdēja arī Martas reliģisko pārliecību (viņa bija nākusi no ortodoksālas ebreju ģimenes), un tas kļuva par iemeslu konfliktiem ar topošo sievasmāti. Lai tur vai kā, meitene tomēr pacietīgi gaidīja savu līgavaini, un par Martas neizmērojamo pacietību bija izbrīnīts arī pats Freids. Tajā pašā laikā viņš bija arī īsts greizsirdības iemiesojums, ar aizdomām raugoties ne vien uz savu draugu, bet pat uz Martas brāli Maksu, un Martai regulāri atgādinot, ka viņa attiecību sākumā nemaz neesot tā īsti steigusies atbildēt uz Freida kvēlajām jūtām. Zigmunds uzstāja arī, lai līgava piekristu atteikties no reliģiozas kāzu ceremonijas, tādējādi gribot Martu pāraudzināt pēc sava ģīmja un līdzības. Vēl kāds nervus kutinošs šī pāra attiecību moments saistās ar Martai izvirzīto līgavaiņa ultimātu: izvēlies – vai nu es, vai tava ģimene.

Acīmredzot Freids tomēr apzinājās savu smago raksturu, tādēļ kādā vēstulē rakstīja: "Mana mīļotā, tevi gaida dzīve ar ļoti nevienkāršu cilvēku." Gadiem ilgi jaunais zinātnieks cieta finansiālās neveiksmes un nespēja sakrāt kāzām nepieciešamo naudas summu, jo savas ārstēšanas metodes meklējumos bija nonācis strupceļā. Neskatoties uz visām likstām, 1886. gada 14. septembrī tomēr beidzot tika svinētas kāzas, kaut arī daļu naudas šim pasākumam Freidam nācās aizņemties.

1886. gadā Freids pieņēma lēmumu pamest darbu slimnīcā un pievērsties privātpraksei. Tas bija pareizs solis, kas ar laiku jūtami uzlaboja arī viņa finansiālo stāvokli. Privātpraksē viņš izmantoja elektroterapiju, hipnozi un masāžas. Rezultātā Freids izstrādāja savu slaveno psihoanalīzes metodi. Sapņi, pēc Freida domām, bija avots, kur meklēt cilvēka neapzinātās vēlmes. Freids savas karjeras laikā ieviesa arī daudzus līdz tam nezināmus ārstēšanas paņēmienus. Par galveno cilvēka dzīves mērķi viņš uzskatīja dzimumdziņas apmierināšanu, skaidrojot, ka tieši tas galvenais iemesls cilvēka emocionālajam sasprindzinājumam, arī vardarbībai, agresijai un histērijai.

Freidam pašam patika emocionālas sievietes ar vīrišķīgu raksturu, kāda bija Martas māsa Minna. Viņai daži Freida biogrāfi pat piedēvē intīmus sakarus ar slaveno zinātnieku. Bet arī Martu nevar uzskatīt par piekāpīgu un padevīgu sievieti – kad nervozais vīrs kārtējo reizi "uzsprāga", Freida kundze gudri izvēlējās vienkārši nogaidīt, lai pēc tam mierīgā gaisotnē visu izrunātu. Ļoti iespējams, ka pāra laulība bija tik ilga un saskanīga, pateicoties tam, ka Marta bija ne tikai ļoti pacietīga un mierīga, bet arī gudra sieva.

Viņa pilnībā sevi ziedoja ģimenes interesēm. Saprazdama, ka vīram vienmēr pirmajā vietā būs zinātne, viņa uzņēmās visas rūpes par lielās ģimenes ikdienu. Tā kā Freidu ģimenē auga seši bērni, lai nu par ko, bet par garlaicību sūdzēties Martai nudien nenācās.

Agrākās finansiālās grūtības šai dzīves posmā Freidu ģimenei jau bija palikušas aiz muguras. Dzīves nogalē Zigmunds Freids bija kļuvis par slavenu un turīgu vīru. 1930. gadā viņam tika piešķirta arī Gētes balva. Pats slavenais zinātnieks, par spīti dažādām baumām, palika uzticams un gādīgs ģimenes cilvēks. Pēc sestā bērna piedzimšanas Freids atteicās no intīmās dzīves ar Martu, un biogrāfi liecina, ka tieši tas esot atstājis iespaidu uz viņa tālākajiem zinātniskajiem pētījumiem – Freids sāka pastiprināti izzināt kontracepcijas problēmas.

Trīsdesmitajos gados ģimenes dzīvi nomāca Zigmunda Freida slimība – viņam tika atklāts vēzis. Pasliktinājās arī Freida psiholoģiskais stāvoklis. Par tēva galveno atbalstu un iedvesmotāju šai smagajā periodā kļuva viņa jaunākā meita Anna, kura vēlāk arī turpināja Freida iesākto darbu, ziedojot sevi zinātnei un tā arī neizveidojot ģimeni.

Nākamais pārbaudījums Freidu ģimenei bija jāiztur laikā, kad Vācija okupēja Austriju un pie varas nāca nacisti. Tikai pateicoties ietekmīgu cilvēku palīdzībai, ģimenei izdevās aizbēgt uz Apvienotās Karalistes galvaspilsētu Londonu. Neskaitāmu medicīniskās operāciju nogurdinātais Freids lūdza savam ārstējošajam ārstam atvieglot viņa ciešanas ar nāvējošu morfija injekciju un 1939. gada 23. septembrī savu tuvinieku klātbūtnē dižais zinātnieks atvadījās no dzīves. Viņa Marta nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam, pēc vīra nāves atkal pievēršoties reliģijai.

Raksta tapšanā izmantota informācija no vietnēm "Theguardian", "Wikipedia" un "Kulturologia".