Mūsdienās tik daudz tiek runāts par krūtsbarošanas nozīmi mazuļa attīstībā. Nenoliedzami, ka tā arī ir, jo zīdīšanas labvēlīgo ietekmi apliecinājuši neskaitāmi pētījumi. Tomēr, vai nereti netiek pārspīlēts ar to, kas ir laba un kas ir slikta mamma? Ak, tu nebaro bērnu pati?! Šādus, neizpratnes un nosodošas attieksmes komentārus, jaunās mammas nereti var dzirdēt no draudzenēm, radiniecēm, varbūt pat kaimiņienēm, kuras visus bērnu barojušas līdz divu gadu vecumam.
Savu pieredzi jeb izpušķotos mītus un skarbo realitāti par skaisto zīdīšanas laiku atklāj jaunā mamma Alija (vārds mainīts, bet to sieviete pati izraudzījusies). Šeit vari arī iepazīties ar Alijas dzemdību pieredzes stāstu jeb to, ka arī pirmās dzemdības var noritēt skaisti.
"Atkal, atkal un jau atkal! Guļu gultā ar 39 grādu temperatūru, sāp kauli, krūtis cietas... Neizturami sāp, bet nekas! Es jau esmu pieradusi. Nav jau pirmā reize, kad piens krūtīs manas dienas padara neizturamas. Vienīgais, kas liek pasmaidīt, ir mans dēls, kurš rīta saulītē čuč uz balkona. Nu jau būsim pilnus piecus mēnešus veci. Jautāsi, kā mums ir gājis? Caur lieliem pārdzīvojumiem un sevis nosodīšanu. Un viss tikai cīņas dēļ par mātes pienu.
Pirms bērniņš bija pieteicies, biju simtprocentīgi pārliecināta, ka es būšu tā mamma, kura baros savu pirmdzimto ar krūti vismaz līdz gada vecumam. Mans bērns saņems manu siltumu, manu krūts pienu, manu mammas mīlestību caur krūtsbarošanu. Viss likās tik vienkārši, jo es taču zinu, ka tad, kad bērniņš piedzims, viņu pieliks pie krūts un pieniņš vairosies. Bet mūsu realitāte tāda nebija.
Pirmā cīņa jau slimnīcā
Tā kā pirms bērniņš pieteicās strādāju jomā, kurā nācās sastapties ar vecmātēm, krūtsbarošanas speciālistiem, tad jau pirms pat biju izdomājusi kļūt par mammu, jau par krūtsbarošanu zināju pietiekami daudz – zināju, ka piens nerodas pirmajās dienās, ka jābūt mierīgai, ka jādzer tādas un tādas tējas utt. Bet, kolīdz bērniņš bija klāt, sākām barošanu – slimnīcā nekādu knupi, nekādu pudeli pat netaisījāmies dot. Pat līdzi nekas nebija, jo es taču zinu, ka savu bērnu barošu pati. Neviens neteica, ka būs viegli un jau rēķinājos, ka būs smagi, jo smagi. Kad trešajā dienā speciālisti uzlika uz svariem dēlu, man paziņoja, ka tūlīt veselu bērnu būs jāliek pie sistēmām, jo viņš ir nokrities jau līdz kritiskajai robežai. Un tie vairs nebija tie 10 procenti no piedzimšanas svara. Mūs atstāja vēl vienu dienu slimnīcā un lika mums izlemt – iedot bērniņam pudelīti vai turpināt badināt bērniņu. Tika uztaisītas asinsanalīzes un noteikts, ka bērniņš ir "pilnīgi sauss", respektīvi, trūkst šķidrums.
Satraucos, ka iespējams pati esmu vainīga, jo nemāku bērniņu pielikt pie krūts, vai arī viņš nepaņem pareizi krūti, vai nezīž tik stipri – vecmāte pārbaudīja un teica: "Tavs dēls ir zīdējs. Viņš perfekti to lietu jau pieprot! Turpiniet." Viņa vēl ieteica nosvērt pirms un pēc ēšanas, lai zinātu, cik bērniņš izēd no krūts. Nosvērām. Sapratām, ka bērniņš neizdzer pat piecus gramus! Vecmāte pārbaudīja krūtis. Knapi kaut kāds šķidrums izspiežas. Es, kā jaunā māmiņa, biju šokā. Vecmāte mierināja un teica, ka līdz pat nedēļai var veidoties pieniņš. Lai dodu pirms ēšanas 15 minūtes vienu krūti un 15 minūtes otru krūti un tad tikai pudelīti.
Mājās. Ar sabiedrības uzpūstu burbuli
Nonācām mājās. Meklēju informāciju par to, kā vēl vairot pienu. Sāku starplaikos atslaukt pienu. Pirmās trīs nedēļas nevarēju izslaukt pat piecus gramus. Nezināju, kā tas ir, kad šļācas piens. Pēc mēneša piens sāka rasties arvien vairāk. Es, ieņēmusi galvā, ka man to vajag par katru cenu, mocīju sevi un savu bērnu pie krūts bez ēšanas līdz pat vienai stundai un vairāk. Pediatre teica, ka naktī arī obligāti jāmodina un jābaro maksimums ik pēc trīs stundām. Cēlos pati, cēlu bērnu, modināju viņu stundu vai pusotru, kamēr viņš paņēma krūti un kaut ko centās izzīst.
Pati pēc tam vēl mēģināju atslaukt. Vieni mani nosodīs, bet otri sapratīs. Pediatre teica, ka tā vajag. Mātes intuīcija teica, ka viss ir pilnīgi nepareizi, ka tā nedrīkst. Kā es savu bērnu varu badināt un likt tik mazai radībiņai tā strādāt? Bet ko tad es – es esmu jauna un man ir pirmais bērns. Nepaļaujos uz sevi un daru, kā ārsts saka. Un šobrīd sāku apzināties, ka krūtsbarošana manā apziņā bija tik tālu nosēdusies, ka pati nezinu, vai tā bija mana vēlme, vai tas ir sabiedrības uzpūstais burbulis, ka katrai mammai jābaro bērns ar krūti un, ka tas ir pats svarīgākais, kas maz var būt!
Vēl viens sāpīgs un depresijā dzenošs aspekts – visi tuvinieki, radinieki, kaimiņi, citas jaunās māmiņas, kuras tik tikko ierauga tevi, uzreiz uzbāžas ar šo visnotaļ pretīgo jautājumu – tu taču baro pati vai ne? Ak, jel! Beidziet uzdot šo jautājumu! Principā šobrīd lielākā daļa mammas grib barot pašas, jo sabiedrības uzskats ir tāds un tas iesēžas smadzenēs un sirdī tik ļoti, ka liekas, ka visi piemaisījumi ir sintētiski, alerģiski utt.
Murgs ar mazuļa vēdera izeju
Bet ziniet? Kolīdz mēs, es un mans burvīgais mazulis, tikām tikai līdz krūtsbarošanai – viņam sākās zaļa, ļoti šķidra (uz katru purkšķi) vēdera izeja. Un šeit atkal pediatre nepieļāva sākumā nekādu citu iespēju kā – "Ko tu, jaunā māmiņ, apēdi?". Nobijos un sāku ēst ļoti vienveidīgi. Vienu nedēļu ēdu tikai plikus, vārītus kartupeļus. Nekas nemainījās. Mainīju uz rīsiem. Nekas nemainījās. Nu jau bija pagājušas vairāk nekā divas nedēļas, bet bērnam vēdera izeja nemainījās. Sāku lasīt. Zvanīju zīdīšanas speciālistei, pediatrei. Aizbraucām pārbaudīties.
Izrādās – bēbītim vēders nespēj sadalīt mātes pienā esošo cukuru. Sākām dot klāt fermentu, kas palīdz. Pediatre ieteica dot trīs reizes dienā. Nekas nemainījās. Zvans gastroenterelogam. Ārsts šokā, ka ieteiktas tik mazas devas. Jādod katru ēdienreizi. Labi. Dodam katru ēdienreizi. Mazulis vēl joprojām mokās. Palielinām fermenta daudzumu. Hūū… Nu jau pagājuši divi mēneši un beidzot vēdera izeja stabilizējas. Vēderiņš iziet tikai vienreiz piecās dienās, bet normāls. Nav ne ciets, ne šķidrs. Bēbim jau trīs mēneši un beidzot vēdera izeja ir laba un pašsajūta arī uzlabojas, bet... Mani, jaunās māmiņas, nervi ir jau tik ļoti uzvilkti, ka bail dot bēbītim savu pienu, jo ticu, ka stresu var nodot ar pieniņu. Un tā arī ir.. Tomēr turpinu to darīt, neskatoties uz to, ka ik pēc mēneša vai mazāk man krūtīs ir sastrēgumi (jo piena vadi ļoti smalki) un veidojas iekaisumi.
Tomēr pats interesantākais – vēdera izeja bija ideāla, kamēr bērniņš ēda vairāk no pudeles, nevis no manis pašas. Un viņš pats arī jutās labāk. Varot to norakstīt uz vēdera stabilizēšanos, pierašanu pie jaunā ēdiena utt. Bet mātes piena cukura nesadalīšana ir ļoti sāpīga mazulim un mammai uz to noskatīties ir ļoti grūti. Priecājos, ka mēs to tik ātri atklājām un tas ir tikai pateicoties manai paziņai, kurai bija šāda pati problēma, bet viņa ar to cīnījās līdz pat septītajam mēnesim.
Piena sastrēgumi katru mēnesi
Iepriekš jau minēju par piena sastrēgumiem – daudzas barojošās māmiņas zinās, par ko ir runa. Iekaisumi krūtīs. Ja pirmo mēnesi cīnījāmies par to, lai vispār būtu piens (starp ēdienreizēm atslaucot, dzerot ķimeņu un māmiņtējas, liekot siltumu uz krūtīm kā dienā, tā naktī utt.), tad, kolīdz piens parādījās, sākās piena sastrēgumi. Pirmo reizi nogulēju divas dienas ar 39 grādu temperatūru. Sabijos. Braucu pārbaudīties pie ginekologa – varbūt kaut kas pēc dzemdībām. Nē! Piena sastrēgums.
Pārbaudījām krūtis, sācies iekaisums. Jādzer antibiotikas (tādas, lai var barot bērniņu). Pienāca nākamais mēnesis. Atkal! 39,5 grādu temperatūra četras dienas. Un atkal, atkal… Un nu jau mazulim būs pieci mēneši un esmu jau četras reizes gulējusi gultā ar šādu temperatūru, nespējot mazo ne pacelt, ne pati piecelties. Un katru reizi pēc temperatūras mans piens sadeg. Atkal sāku tūri no jauna un cenšos darīt visu, lai tikai mazajam būtu mans piens.
Vēstījums jeb uzmundrinājums citām jaunajām mammām
Tagad rakstu šo rakstu un lūgšu visas jaunās māmiņas ieklausīties sevī – ārsts ne vienmēr zina, kā ir labāk un sabiedrības uzpūstais burbulis par perfekto mammu, kas baro bērnu ar krūti, nenosaka tev, ko un kā darīt. Katrs bērns ir citādāks, katra mamma citādāka un nevienam nav tiesības tev kaut ko pārmest. Kā man teica kāda jaunā māmiņa – visas nav zīdītājas. Man to pateica tikai tad, kad mazajam bija trīs mēneši un jau bijām izcīnījuši traku cīņu. Citām vienkārši nepatīk zīdīt un tas izraisa riebumu. Mammas, barojot bērnu, nodod savas emocijas mazulim, vai kāda mamma grib savam mazulim nodot ko negatīvu? Taču nē! Tāpēc, sabiedrība, pārstāj uzspiest savus jautājumus un viedokli! Katra mamma zina, kas viņas bērnam nāk par labu.
Tikai tagad, beidzot pati esmu mierīgāka un ieskaidrojusi sev – viss ir labi. Ja nav tā pieniņa tik daudz, tad vienkārši jāiedod pudelīte, jo atkal un atkal sevi un mazuli dzīt stresā, lai varētu atbildēt jebkuram, kurš jautā – "Jā! Baroju pati!". Varbūt tas nav tā vērts, kā būt mierīga mamma, lai bērns būtu vesels un laimīgs.
Māmiņas, ieteikums jums – ja kāda vecāka sieviete jums prasa par krūtsbarošanu, pajautājiet viņai, cik ilgi viņa pati baroja. Es esmu pajautājusi trīs sievietēm – trīs bērnu mammām. Un tikai viena atbildēja – man piens pietika pirmajam līdz trīs mēnešu vecumam, bet pārējos baroju līdz viena mēneša vecumam. Citas divas mammas teica, ka savus bērnus barojušas līdz viena mēneša vecumam un pārgājušas uz pudelīti dažādu apsvērumu dēļ.
Jā. Mēs esam tagad lasījušas jaunos pētījumus, krūtsbarošanai ir daudz priekšrocību un daudz labumu, bet, ja nav vai nevar, tad tas nav pasaules gals! Mēs tik daudzi esam izauguši, ēdot piena maisījumus, un nekas slikts nav noticis. Esam izauguši gudri un veseli.
Un visbeidzot jautājums pārdomām – vai maisījums, kas izstrādāts laboratorijā un pielāgots īpaši zīdainim, var būt daudz sliktāks par mātes pienu, kurā var būt mūsu skaistā un "veselīgā" pārtika?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
