Psiholoģe: Bērna pirmajos dzīves gados tiek ielikts pamats visu prasmju attīstībai

Ik sekundi veidojas 700-1000 jauni neironu savienojumi, kas pieredzei atkārtojoties, nostiprinās kā stabilāki veidojumi "neironu ceļi".

Šis ir iespēju un arī risku laiks. Tāpat kā vājš mājas pamats apdraud celtnes drošību un stabilitāti, tāpat negatīvas agrīnās pieredzes apgrūtina tālāko attīstību.

Atšķirībā no pieaugušā, kas izzina pasauli koncentrējoties uz kaut ko vienu, bērna uztvere ir daudz atvērtāka, līdzīga laternas gaismai – bērns pamana daudz vairāk un iepriekšējās zināšanas netraucē viņam veidot jaunas zināšanas.

Tomēr bērns ne tikai uztver, bet arī aktīvi sakārto informāciju un veido priekšstatu par to, kā lietas darbojas. Ja agrāk uzskatīja, ka bērns ir kā sūklis, kas uzsūc informāciju, tad tagad ir izpētīts, ka bērns uztvere un mācīšanās drīzāk līdzinās tam, kā zinātnieks izzina pasauli, tikai tas notiek neapzināti.

Jau dažus mēnešus veciem zīdaiņiem ir zināms priekšstats par likumsakarībām, kas valda pasaulē un caur novērojumiem un eksperimentiem bērns šos priekšstatus pārbauda un pilnveido. Zinātnieki to izpētījuši ar dažādu viltīgu eksperimentu palīdzību, ka jau pirmajā dzīves gadā bērniem ir izveidojušies priekšstati par komplicētām pasaulē valdošajām likumsakarībām, piemēram, gravitāciju, skaitļiem, valodas uzbūvi.

Lai arī bērni to vēl nesaprot ar prātu, viņi zina, ka tad, ja uz divām rotaļlietām uzklāj lupatiņu, tad to noņemot, atkal jābūt divām rotaļlietām, nevis vienai. Savu izbrīnu bērns pauž ar ilgāku skatīšanos.

Tāpēc pirmajā dzīves gadā nav nepieciešams stimulēt bērna attīstību ar īpašam tehnoloģijām, attīstības centriem vai mācot spējas, kas atbilst vēlākiem attīstības posmiem, bet jādod iespēja pamazām izzināt vidi, pasauli, kurā bērns ir nonācis un kurā viņam būs jādzīvo. Tādējādi tiek ielikts pamats intuitīvām zināšanām un izpratnei par pasauli, cilvēkiem un valodu.

Attiecības ar pieaugušo, tas kā pieaugušais reaģē uz bērna signāliem, ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas ietekmē bērna attīstību.

Bērnā ir ielikta instinktīva rīcība, kas aicina pieaugušo uz kontaktu – žesti, skaņas, sejas izteiksme. Pieaugušais uztver, saskaņojas ar bērnu un atbild jēgpilnā strukturētā veidā. Bērns atkal reaģē atbilstoši savam spēju attīstības līmenim. Tādējādi jau pirmajos mēnešos notiek komunikācija, kas ir būtiskākā pieredze pilnvērtīgai emocionālo un kognitīvo spēju attīstībai. Tā ir pamats arī tam, lai bērns spētu sadarboties un mācīties sadarbībā ar citiem, kā pieaugušiem, tā vienaudžiem arī vēlāk.

Piemēram, ļoti svarīga prasme ir valoda. Jau no pirmajiem dzīves mēnešiem bērns veido priekšstatu par valodas uzbūvi, vecākam atbildot uz bērns signāliem mācās mijiedarboties – klausīties un atbildēt. Ar laiku pieaugušais parāda saikni starp konkrētiem objektiem un nosaukumu, tad burtu un skaņu. Tomēr viss sākas ar kontaktu. Ja agrīnā saskaņošanās un kontaktēšanās ir izpalikusi, arī tālāko prasmju attīstība, apgūstot runāšanu, lasīšanu, rakstīšanu un citas prasmes, ir daudz apgrūtinātāka. Bērnam ir grūtāk uztvert mācīto.

Jau 18 mēnešu vecumā var novērot, ka bērniem, ar kuriem vairāk runāts, ir labākas valodas prasmes un valodas spēju attīstības ziņā bērni atšķiras pat par pusgadu. Līdz skolas vecumam attīstības atšķirība var būt pat divi gadi.

Šādā mijiedarbībā starp bērnu un vecāku tiek ielikts arī citu intelektuālo un emocionālo spēju pamats, attīstās arī bērns uzmanības noturība, atmiņa, pašregulācijas spējas, iztēle un citas spējas.

Līdztekus ikdienas sarunām ar bērnu, to aprūpējot un atsaucoties uz bērna signāliem, attīstību veicinošas aktivitātes pirmajā dzīves gadā ir ucināmie panti, kopīga dejošana un dziedāšana, pirkstiņu spējas, lasīšana un droša vide rotaļām un eksperimentiem.

Neliela, vidējas intensitātes stresa pieredze ir daļa no veselīgas attīstības procesa un palīdz attīstīt pašregulāciju. Bērnam vēl nav attīstīta spēja regulēt stresu un emocijas. Lai nomierinātos, visbiežāk, nepieciešama pieaugušā palīdzība. Ne vienmēr pieaugušā iesaiste nozīmē aktīvu mierināšanu ucinot, tas var nozīmēt arī pasargāt bērnu no pārstimulācijas, atstāt viņu uz laiciņu mierā.

Stresa reakcija aktivizē autonomās nervu sistēmas darbību un sagatavo rīcībai. Sirds sitas stiprāk, izdalās hormoni. Kad stress tiek mazināts vai arī bērns saņem pieaugušā atbalstu, stresa reakcija mazinās un atjaunojas normāla ķermeņa funkcionēšana.

Ja bērns pakļauts stresam ilgu laiku un nav pieaugušā, kas palīdzētu viņam nomierināties, stresa reakcija paliek aktivizēta ilgu laiku. Tas rada pārslodzi bērna nervu sistēmai un atstāj negatīvu iespaidu uz bērna smadzeņu attīstību. To sauc par toksisku stresu.

Ja nervu sistēma bieži atrodas šādā aktivācijas stāvoklī, neironu savienojumi, kas atbild par mācīšanos un spriešanu, kļūst vājāki un mazāk. Turklāt tas notiek laikā, kad attīstība varētu būt visstraujākā. Bērns zaudē attīstības iespējas.

Bērna stresa reakciju var aktivēt ne tikai traumējošs notikums, agresija, bet arī reaģēšanas trūkums no vecāku puses. Kontakts ar pieaugušo ir nepieciešams, lai bērns justos drošībā. Ja kontakta nav, bērns izjūt stresu un apdraudētību.

Lai nodrošinātu labāko pamatu bērna attīstībai, pirmajā dzīves gadā nav nepieciešamas dārgas rotaļlietas un intensīvas attīstošas aktivitātēs.

Svarīgākais ir vērot savu bērnu un mēģināt saprast, sadzirdēt viņa signālus, sekot bērna aicinājumam un vajadzībām, veidot abpusēju sarunu, mijiedarbību ar bērnu un tādējādi maigā veidā paplašināt bērna spēju diapazonu. Par pārējo parūpēsies bērnā mītošais potenciāls izzināt un attīstīties.

Noslēdzot lekciju, Dūdiņa vēlējās citēt vienas no vadošajām bērnu attīstības pētniecēm Alisones Gopņikas teikto: "Bērna attīstībai ideālā vidē būtu vairāk dubļu, mājdzīvnieku un radinieku, nekā jebkurš no mums spētu mūsdienās paciest. Tos var aizstāt liels daudzums kartona kastu, pupiņu audzēšana podiņā un zelta zivtiņa."

Nākamā Vecāku skolas lekcija notiks 12. aprīlī, tajā aplūkojamās tēmas būs pāra attiecības gaidību laikā un pēc mazuļa piedzimšanas. Plašāk par šo nodarbību, kā arī pieteikšanās anketu atradīsi šeit.