Pubertāte kā būvlaukums jeb robežu noteikšana pusaudzim un vulkāna izvirdumu iemesli

Iedomājies, ka tev ir sava māja vai dzīvoklis, kas ir tik liels, ka tam ir apakšīrnieks. Kādu dienu apakšīrnieks sāk pārbūvēt savu istabu. Viņš iepilda maisus ar ģipsi, reizēm pie tālruņa steidzas ar pilošu otu un visā dzīvoklī izplatās putekļu mākonis. Tu saproti, ka apakšīrnieks vēlas pārkārtot savu istabu.

Tu ar viņu esi vienojies par izolācijas darbiem un aizsargājošu grīdas segumu, bet aizsargpasākumi veikti nolaidīgi. Kādu dienu strādājot konstatē, ka parketa grīdā ir dziļa skramba. Ko tu dari? Visticamāk, niknumā ej pie viņa un dari zināmu, ka tā tas nevar turpināties.

Kāpēc tāpat nedari ar savu pusaudzi? Nākamreiz, kad viņš vai viņa pret tavu gribu lāčos cauri tavai priekštelpai, vienkārši skaidri un gaiši pasaki "nē"! Un uzsāc ar viņu konkrētas sarunas. Kopīgi atrodiet noteikumu, kas der visiem iesaistītajiem! Un respektē sava bērna robežas tāpat, kā vēlētos, lai tiktu respektētas tavējās.

Vecākiem ir skaidri un gaiši jāliek saprast sava pozīcija. Ar pusaudzi vienmēr no jauna jāvienojas par robežām un noteikumiem, tā uzsver Labklājības ministrijas speciālisti īpašā materiālā "Vēstules vecākiem".

Bērnu un jauniešu konsultante Mag. Martina Štaffe, kura praktizē Austrijā, uzsver, ka daudzi vecāki mūsdienās jūtas nedroši, cik tuvām vai tālām jābūt robežām. Tāpēc bieži vien audzināšanas procesā netiek noteiktas nevienas robežas, vai arī tās netiek ievērotas konsekventi. Tas rada neizbēgamus strīdus starp vecākiem un bērniem, tiek noteikti stingri noteikumi, kas jaunajai paaudzei nav īsti saprotami. Jo īpaši pubertātes vecumā, kad jaunieši pārbauda savas robežas un vēlas izprovocēt savus vecākus, jau agrā vecumā neizbēgami rodas konflikti.

Reizēm starp pašiem vecākiem vai citiem audzinātājiem, piemēram, vecvecākiem, kas piedalās audzināšanā, nav vienotības par nepieciešamajām robežām. Šajā gadījumā viena noteikto noteikumu izpildi iedragā pārējo iejaukšanās. Vairumā gadījumu ir konflikti starp pieaugušajiem, kā arī starp bērniem.

Štaffe uzskata, ka robežas bērniem un jauniešiem vienmēr ir būtiskas tad, kad jāaizsargā citu, piemēram, tādu ģimenes locekļu, kā vecāku un brāļu un māsu, personīgā brīvība, kad jāievēro jauniešu personīgie pienākumi, piemēram, skolas pienākumi, vai kad jaunieši apdraud paši sevi. Ir arī būtiski, lai noteiktās robežas tiktu konsekventi ņemtas vērā, lai izņēmumi būtu saprotami un bērnu un jauniešu personība tiktu respektēta.

Labs audzinātāja piemērs ir būtiskāks par jebkuru izrunāto vārdu. Ja es no sava bērna sagaidu, ka viņš neaiztiks manu personīgo pastu, arī elektronisko, ka viņš būs laicīgi mājās un respektēs pieaugušo sarunu konfidencialitāti, tad es bez atļaujas nedrīkstu atvērt sava dēla/ meitas pastu, noklausīties viņa/viņas tālruņa sarunas un patvaļīgi neņemt vērā norunātos laikus.

Tomēr, pirms izteikt pavēles un aizliegumus, tev katrā ziņā ir jāpārdomā, kāpēc tie ir nepieciešami, un tas arī jāpaskaidro jauniešiem.

Vēlams izvairīties no norādījumiem, kurus nevēlies vai nevari realizēt. Varbūt vari arī pārdomāt, kurus ģimenes noteikumus vari pārrunāt ar jauniešiem.

Lai tiktu galā ar visiem pubertātes vecuma izaicinājumiem, kas ir pēdējais lielais solis virzienā uz pieaugušo pasauli, pusaudžiem ir nepieciešams daudz enerģijas.

Šis spēks ārējai pasaulei šķiet ļoti agresīvs. Tomēr tieši šis spēks ir vitāli būtisks. Agresija burtiski nozīmē "kaut kam pietuvoties, kādam pieķerties". Arī vulkāna spēks ir ļoti varmācīgs. Svelmainā lava iznīcina visu, bet pēc 99 gadiem tieši tajā vietā ir visauglīgākā aramzeme. Pats biedējošākais vulkāna izvirdumā ir nevarība, ar ko jāsastopas cilvēkiem. Nav iespējams ietekmēt vulkāna izvirdumu.

Pareizo attieksmi pret agresiju var iemācīties. Pusaudžiem soli pa solim ir jāiepazīst savas agresivitātes apmērs un jāatrod sava izpausmes forma. Tāpēc jauniešiem nepieciešami paraugi, kas labi spēj tikt galā ar viņu pašu dusmām.

Nepārprotami jānovelk robeža starp agresiju un vardarbību. Tā ir postošā agresijas medaļas puse. Ar vardarbību darītājs bieži vien vēlas apliecināt, "kas viņš ir". Viņš/viņa vēlas pasaulē ieviest savu kārtību un pacelt savu pašvērtību. Vardarbība bieži ir reakcija uz pārāk lielām prasībām.

Ir tādi "klimata apstākļi", kas pusaudžos var veicināt vai pat izraisīt "vulkāna izvirdumus". Papildu klasiskajai pakļautībai skolā, strīdiem ar vecākiem vai draugiem, stress var būt iemesls agresijai.

Nepārtraukta kritizēšana no vecāku puses, bieža nenovērtēšana un neveiksmes skolā vai mācību vietā, atkal un atkal novērotā netaisnība var vēstīt jauniešiem: "Patiesībā tev nav nekādu izredžu."

Arī nekontrolēta filmu skatīšanās, kurās tiek slavināta vardarbība, veicina agresīvu un daļēji arī vardarbīgu jauniešu uzvedību.

Bieži tas ir klasiskais brīvā laika stress, kas rada agresiju. Bērni šķietami steidzas no vienas jautrības uz nākamo. Tādējādi viņi paši sevi noved pie piedzīvojumu stresa, tai pašā laikā izjūtot, ka viņi varētu kaut ko nokavēt.

Arī kairinājumu pārmērība var radīt stresu. Pārāk daudz kairinājumu un iespaidu var tikt izjusti arī kā apdraudējums. Nākotnes pētnieks Horsts Opašovskis nonāk pie šāda secinājuma: "Nākotnes problēma ir nevis tik daudz pati brīvība bērniem un jauniešiem, bet gan tas, lai brīvajā laikā bērniem un jauniešiem būtu daudz vairāk aktivitāšu." Un piepeši šķietami jau patstāvīgais jaunietis, kurš parasti ir tik enerģiski uzlādēts kā vulkāns, atkal meklē drošo vecāku patvērumu.