Buduāra stāstiņi: dāmas atklāj savas neveiklākās pieredzes  (3)

*Visi stāstu varoņu vārdi ir mainīti.

Savā stāstā ar šoreiz laimīgām beigām dalās arī Ance. Situācija sekojoša – puisis dzīvo citā pilsētā, bet viņa īrē dzīvokli kopā ar draugiem. Tā teikt, neizdevīga situācija vakara priekiem. "Mēs bijām tik ļoti viens pēc otra noilgojušies, ka pārgulēt mums tomēr gribējās. Ņemot vērā, ka jaunības maksimālismā gribējās izmēģināt pēc iespējas trakākas lietas un vietas, izdomājām, ka to varētu darīt automašīnā," par piedzīvoto stāsta Ance. "Bija svētdienas pēcpusdiena, diezgan drēgns laiks. Vajadzēja atrast kādu klusāku vietu. Braucām caur garāžu rajonu. Likās, ka esam atraduši klusāku vietu, bet, tikko apstājušies, pie mums atnāca apsargs. Nu, neko, bija jābrauc tālāk! Atradām stāvlaukumu pie kādas ēkas, izskatījās, ka svētdienā tā nestrādā. Viss bija forši – neviens nebrauca un netraucēja. Bet... Braucot prom no stāvlaukuma, sapratām, ka ēka, kura neliecināja, ka tur notiek jebkāda darbība, patiesībā ir policijas ēka un stāvlaukumā ir novērošanas kameras. Ups, cerams, ka arī kameras tajā dienā bija paņēmušas brīvdienu un neviens neko nepiefiksēja!"

Te pēkšņi atvērās durvis un telpā ienāca ilgi gaidītais puisis, kurš, kā stāsta Klaudija, bija arī gaidīšanas vērts. "Galvā noklikšķēja, ka šodien kaut kas varētu sanākt. Tā visi kopā aizbraucām uz svinību vietu, ballējāmies un svinējām, ik pa brīdim netīšām saskatoties ar vakara izredzēto. Skatiens pa skatienam līdz mēs uzsākam sarunu un saruna beidzās kā cerēts – ar skūpstu. Pēc tam pāris dejas un iekarsušās sirdis sitās vienā ritmā. Abi sapratām, ka ir jāatrod vieta, kur mūs neviens netraucēs... Protams, to arī izdarījām, viss tik skaisti un jauki līdz brīdim, kad mēs gribam sākt darīt to, bet es jūtu, ka kaut kas nav jeb precīzāk – kaut kas ir... Tieši tajā brīdī man sākas "happy days" (mēnešreizes – red.). Nu neko, abi sabēdājušies sabučojāmies un devāmies pie pārējiem viesiem. Lai gan man vienmēr ir bijušas problēmas ar normālu režīmu šīm mēneša "skaistākajām dienām", nekad viņas nebija sākušās bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm," savā pieredzē dalās Klaudija.

Kā daudzos gadījumos, arī šo pāri nosacīti glāba piecvietīgā gulta uz četriem riteņiem jeb automašīna. Tomēr ar to jau stāsts nebeidzās. Protams, bija jāparūpējas arī par pienācīgu vietu, lai abu divvientulība netiktu traucēta. Tiesa, meža ceļa biezoknī gan Viktorija ar puisi pamanīja norādes uz kādiem tūrisma objektiem, tomēr tajā brīdī nešķitis, ka šīs dabas takas varētu kādu interesēt svētku dienās. "Viss notiek. Man jau pazuda uzmanība kaut kur skatīties, vai kāds nenāk. Mans puisis pēkšņi iesaucās: "Re, nāk kāds!" Es, protams, domāju, ka šis joko. Pagriežos – tiešām! Večuks gan ātri nomainīja iešanas virzienu, bet puisis teica, ka viņiem pat izveidojies acu kontakts, un vīrs gados esot smējies," amizantajās atmiņās dalās Viktorija.

Vasaras saulgriežus Maija svinēja pie tā laika drauga, viņai svešu cilvēku kompānijā. Protams, svētki kā jau svētki – arī ar alutiņu un prieku baudīšanu pilnā sparā. Lai gan viss atmiņas par notikušo ir diezgan miglainas, Maija atceras lielo vilšanos par negaidīt agru došanos pie miera.

Tieši svinību karstumā draugs aicinājis meklēt papardes ziedu. Piedāvājums licies interesants arī Maijai. Diemžēl "cik ātri sākās, tik ātri beidzās", atceras Maija. Iespējams, tas bija alkohols, iespējams, lielā sajūsma par Maiju, bet viņai likās, ka puisis paņems viņu uz "pieredzīti". "Mums tiešām bija jāiet prom no ballītes uz piecām minūtēm?" retoriski vaicā Maija.

Viņa ar konkrēto puisi satikusies vienā ballītē, abi padejoši, pabučojušies... Šķiet, tālākā notikumu virkne ir diezgan skaidra. Tā kā abi esot iejutušies ballītes karstumā, piedāvājums doties turpināt ballīti pie puiša Vitai licies pašsaprotams. Tagad Vita nosaka: "Muļķe būdama, piekritu. Protams, aizejot pie šī drauga, sapratu, ka neviena mājās nav, visi draugi ir palikuši ballītē. Viss notika ne tā, kā rāda romantiskajos kino. Respektīvi – viss notikušais bija kā miglā, ne tajā labākajā nozīmē. Pamodos no telefona zvana. Tā bija mamma, kas pārmetoši teica, lai nāku mājās, jo ir jau rīts. Ātri saģērbos un "aizmuku" projām. Pārlaižot acis pār istabu, ieraudzīju, ka visi ballētāji ir pārradušies mājās un guļ tajā pašā istabā, kur mēs. Jutos šausmīgi, jo pazinu gan viņus, gan viņi mani. Tā kā nāku no mazpilsētas, pēc tam visa pilsēta par to zināja – vismaz manā draugu lokā noteikti," noteic Vita.

Satiekoties nākamajā reizē, puisis jautāja, vai tajā vakarā es biju piedzērusies. Es atbildēju, ka nē un uzdevu pretjautājumu: "Kādēļ tā domā?" Atbilde sekojoša – tādēļ, ka seksa laikā esmu aizmigusi. Labi, ka puisis bija diezgan liels kretīns un man par to bija pilnīgi vienalga, es tikai skaļi sāku smieties un nodomāju, ka es nu gan esmu nepārspējama."

"Sēdējām tur kādu brītiņu – ja nu cilvēki tomēr ienāk, bet nekā. Peldkostīms tādā ziņā ir ļoti pateicīgs apģērba gabals, jo nav nepieciešams īpaši izģērbties... Tad nu atraduši piemērotāko vietu un pozu, nodevāmies mīlas priekiem, un, protams, tieši tajā brīdī kāds uznāca augšā! Stundu neviens nebija bijis un te pēkšņi! Tā kā jau minēju, ka peldkostīms ir pateicīgs apģērba gabals, nebija īpaši nepieciešams ģērbties vai kā tā, tikai aši piecelties.. Neesmu pat pārliecināta, vai cilvēki saprata, kas notiek, bet gan jau, ka nojauta! Sarkaniem vaidziņiem devāmies prom," tā Linda.