Par robežu nospraušanu
Robežas nosaka to, kas ģimenē ir pieļaujams. Robežu pamatā ir noteikumi un sekas. Tas ir mīts, ka bērnam nepatīk robežas. Tās viņiem ir nepieciešamas, jo dod drošības sajūtu un iemeslu (iespēju) pretestības izrādīšanai. Bez robežām bērns nejutīsies droši.
Kā uzsver Neils, robežām jābūt skaidrām un konsekventi noteiktām. Ikvienam ģimenē, tostarp arī pieaugušajiem, jādarbojas vienās un tajās pašās robežās, jāievēro vieni un tie paši noteikumi.
Un galvenais ir konsekvence. Tev jābūt konsekventam visās bērnu audzināšanas jomās, un tad visi būs ieguvēji. Ja neesi konsekvents, gan tu, gan tavs bērns būs nemierīgs, apjucis un īgns.
Neils atzīst, – lai gan konsekvence ir galvenais, taču tas nenozīmē, ka tev neatlaidīgi jādara kaut kas tāds, kas nedarbojas. Jāatrod tas, kas vislabāk der tev un tavam bērnam, un pie tā arī jāpaliek. Ja kaut kas vairs nedarbojas, atrod jaunu pieeju. Nav tāda universāla stratēģiju komplekta, kuru ievēro visi vecāki, audzinot bērnus. Visam pamatā ir izmēģinājumi un kļūdas. Savukārt kļūdas ir vērtīgas un nepieciešamas, jo piedāvā iespēju mācīties un pilnveidot savas efektīvā tēta prasmes un iemaņas.
Kā mājās panākt teicamu disciplīnu
Disciplīna nozīmē mācīt saviem bērniem ievērot noteikumus, kā arī nepieciešamības gadījumā izmantot vecumposmam atbilstošas sankcijas bērna uzvedības ietekmēšanai un vadīšanai. Disciplīnas uzdevums ir gādāt par bērna drošību, mācīt un vadīt viņu. Disciplīna nav sods, uzsver Neils. Tā sākas, iedibinot ģimenes noteikumus jeb reglamentu.
Noteikumu iedibināšana. Līdz trīs gadu vecuma sasniegšanai bērnam ir ļoti ierobežots vārdu krājums. Tāpēc, iedibinot noteikumus, ņem vērā vairākas lietas:
Kas būtu jādara
- Izmanto pieskārienus, ķermeņa valodu un balss toni kā neverbālas komunikācijas līdzekli.
- Saglabā acu kontaktu, lai piesaistītu bērna uzmanību.
- Esi vienmēr piemērs tādai uzvedībai, kādu gribi, lai atdarina bērns.
Tu nedrīksti
Disciplīna un mazāks bērns
- Mazi bērni ir pārāk jauni disciplīnai. Bērns līdz viena gada vecumam ir par mazu, lai saprastu cēloņa un seku sakarību.
- Sagatavo pamatus nākotnes disciplīnai, sakot "nē" ikreiz, kad bērns dara kaut ko bīstamu vai nevēlamu, un rādot vizuālu zīmi, piemēram, pakratot pirkstu.
- Vienmēr paslavē bērnu par labu uzvedību.
- Vienmēr gādā, lai pa rokai būtu cita rotaļlieta vai spēle, ar kuras palīdzību novērst bērna uzmanību.
- Izmanto "ko acis neredz, to sirds aizmirst" pieeju: bērns pēc dabas ir zinātkārs, tāpēc priekšmetus, ar kuriem bērnam nebūtu jāspēlējas, glabā paslēptus un ārpus aizsniedzamības. Gādā par dzīvokļa drošību.
Disciplīna un nedaudz lielāks bērns
Bērni vecumā no viena līdz trim gadiem labāk saprot cēloņa un seku sakarību, taču joprojām nespēj domāt loģiski. Seko turpmāk minētajiem ieteikumiem, lai liktu pamatus bērna prasmei nākotnē pieņemt loģiskus lēmumus.
Kas būtu jādara
- Disciplinējot savu bērnu, saglabā mieru un esi objektīvs.
- Runā stingrā, mierīgā balsī.
- Lieto vārdu "nē" tikai tad, kad tā patiešām domā.
- Pielieto vecumposmam atbilstošas sankcijas.
Tu nedrīksti
- Izmantot disciplīnu, lai izlādētu dusmas un sarūgtinājumu;
- Diskutēt vai strīdēties ar bērnu par tevis izvēlēto nostāju. "Nē" nozīmē "nē" (tāpēc gādā, lai tu patiešām tā domātu).
- Pievērst uzmanību bērnam vienīgi tad, kad viņš slikti uzvedies.
- Neila ieteikums: "Ir tik viegli izmantot vārdu "nē" par savu automātisko atbildi uz lūgumiem – pat uz saprātīgiem. Ja sākumā lūgumu noraidi, taču vēlāk tam piekrīti, tu bērnam māci, ka dažreiz "nē" nozīmē "jā". Tas bērnu mulsina un apdraud disciplīnu. Saki "nē" tikai tad, kad tā arī domā, un neatkāpies no teiktā.
Sankcijas, cīnoties ar sliktu uzvedību
Disciplinēšanai izmanto daudzveidīgu pieeju. Tavā rīcībā jābūt gana plašam sankciju spektram, kas atšķiras "pēc nopietnības". Skalā nekādā gadījumā nedrīkst būt bērna pēršana.
Sišana liecina par izteiktu pašdisciplīnas trūkumu. Tā nav piemērota uzvedība.
Ja "risini" konfliktus, sitot bērnu, tu viņam māci, ka konflikta atrisinājums sākas ar fizisku vardarbību. Šāda pieredze viņam atņem iespēju attīstīt tādas vitālas un dzīvei nepieciešamas iemaņas kā argumentācija, kompromiss un pielāgošanās.
Konflikta saasinājums kļūt par problēmu. Ja sāksi ar pēršanu, tad kāds būs nākamais solis?
Bērni tēti ciena, nevis no viņa baidās, tā uzsver Neils.
Vecumposmam atbilstošas sankcijas
Izstrādā signālu, kas bērnam der. Paņemšana aiz rokas, stingrs skatiens vai izstiepts rādītājpirksts var kļūt par ļoti efektīvu metodi, lai paziņotu bērnam, ka viņa uzvedība ir nepiemērota un netiks paciesta.
Ja bērns kaitē sev vai citiem, nekavējoties pārtrauc šo situāciju.
Ja bērnam nav acu kontakta ar tevi, taču viņš dara kaut ko, kas nekavējoties jāpārtrauc, uzsauc "stop" vai "hei" – der jebkurš īss vārds. Satraukums par to, ka tu pēkšņi pacel balsi, ir gana liels un liks bērnam apstāties.
Balss pacelšana ir disciplināra taktika. Ja tu regulāri kliedz uz bērnu, šī stratēģija zaudē savu ietekmi, norāda pieredzes bagātais tētis.
Priviliēģiju ierobežošana. Sāc bērnam mācīt, ka sliktai uzvedībai ir sekas, taču noteikti saglabā pozitīvu attieksmi. Tāpēc nevis saki "Nejauks bērns nebrauks apciemot vectētiņu", bet gan "Vectēvs priecājas, ja viņu apciemo labi bērni, bet sliktajiem bērniem būs jāpaliek mājās".
Sākot no trīs gadu vecuma, par efektīvu disciplināru stratēģiju kļūst "pārtraukums", kad bērns tiek aizvests uz īpašu vietu un nesaņem tavu uzmanību. Mūsu gadījumā darbojās šāds noteikums: pārtraukuma garums ilgst tik minūšu, cik bērnam ir gadu. Ikreiz, kad bērns patvaļīgi atstāj "pārdomu stūrīti", "pārtraukuma" laiks tiek skaitīts no sākuma, stāsta Neils.
Raksta tapšanā izmantota Neila Sinklēra grāmata "Komandiertētis" (izd. Zvaigzne ABC). Neils ir trīs bērnu tēvs un izbijis armijas komandieris.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
