Vienlaikus tajā, ka bērns nepiekrīt vecākiem, nav nekā briesmīga. Viņš mācās mijiedarboties ar pasauli. Un tieši vecāku piemērs, viņu reakcija uz bērna neapmierinātību un prasības kalpos viņam kā piemērs un uzvedības modelis.
Psiholoģe Jekaterina Kesa "Ipsyholog" stāsta, kā uzvesties ar neapmierinātu bērnu, ko viņam teikt, lai situācija kļūtu viņam kā labvēlīgas ietekmes piemērs.
Psiholoģe sniedz dažas rekomendācijas par to, kā uzvesties ar bērnu, kurš ir par kaut ko neapmierināts un tev izsaka savu neapmierinātību. Kā likums, pirmā tava reakcija, visticamāk, ir paskaidrot bērnam, kāpēc tu rīkojies tieši tā, nevis citādāk. Jo tu esi pārliecināts par savu taisnību un centies to bērnam paskaidrot un pierādīt.
Bieži vien to pavada pretošanās no bērna puses – strīds, asaras, aizvainojumi tavā virzienā un tādas frāzes kā: "Tu mani nesaproti!" utt. Lūdzu, atceries, ka tu pastāvīgi rādi bērnam piemēru par to, kā uzvesties vienā vai otrā situācijā.
Un, ja tu vēlies iemācīt bērnu būt uzmanīgam pret jūtām un citu cilvēku pārdzīvojumiem, vēlies, lai viņš prastu pieņemt kompromisus, vienoties, tad tev arī jārāda pozitīvs piemērs. Un, ja bērns tev izsaka savu neapmierinātību par kaut ko, visupirms parādi viņam, ka tu viņā klausies un saproti. To var izdarīt ar šādu frāžu palīdzību: "Es tevi saprotu, lūk, kas tevi satrauca…", "Ā, lūk, izrādās, ka tu vēlējies..., bet sanāca citādāk", "Iedomājos, cik tev bija nepatīkami…", "Tu sakreņķējies par to, es tevi saprotu".
Nav svarīgi, ko tieši tu pateiksi. Galvenais ir tavi labie nodomi bērnu saprast un parādīt, ka tu esi viņu sadzirdējis. Un, ja situācija atļauj, vienkārši piekrīti. Vai arī pacenties kopā ar bērnu izlemt, ko tagad var darīt, kāds ir kompromisa variants, par ko šeit un tagad iespējams vienoties.
Daži vecāki baidās vienoties ar bērnu, tostarp uzskatot, ka viņš tiks "izlaists", ka cietīs vecāku autoritāte, ka šāda vienošanās ir vecāku vājuma izrādīšana. Taču tā tas nav.
Kad tu centies bērnu saprast, ieklausīties viņā un vienoties ar viņu, centies kaut kā viņam paiet pretim – viņš mācās no tevis tieši to pašu. Tu visai drīz redzēsi, kā sāks mainīties bērna uzvedība. Centies atcerēties par to, ka tavs bērns ņem no tevis piemēru un tevi kopē. Tavs bērns pastāvīgi "spoguļojas". Patīk tev tas vai nē, ko tu redzi spogulī?
"Man ar manu dēlu, kurš mācās otrajā klasē, nesen notika situācija, kas spilgti ilustrē, kā var pieņemt padomus, kurus es pati sniedzu iepriekš. Dēls man pēc skolas saka: "Kāpēc tu man ūdens vietā pudelē ielēji kompotu? Es noskrējos ar bērniem, man sagribējās dzert, bet pudelē – kompots. Es gribēju ūdeni." Galvā uzreiz griežas automātiskas atbildes: "Tāpēc, ka kompots ir labāks", "Nākamreiz pats varēsi papildināt savu pudeli", "Es domāju, ka tās būs labāk", "Nekas briesmīgs, vienu reizi varēji arī padzerties kompotu"… Pāris sekundes padomāju.
Atbildu: "Piedod man, lūdzu, es gribēju tevi iepriecināt. Domāju, ka tev tās būs patīkamāk. Nākamreiz liešu ūdeni." Klusē. Bet saprotu, ka viņam ir patīkami. Bērns sajuta, ka es viņu sadzirdēju, sapratu. Ar viņu neviens nesāka strīdēties, nesāka lasīt morāli. Vienkārši sadzirdēja. Un piekrita. Burtiski pēc minūtes par kaut ko sākām strīdēties, bet pēkšņi mans bērns saka: "Labi, mammu, tev taisnība. Es piekrītu tev." Es smaidu. Saprotu, ka bērni mūs kopē. Ja tu piekrīti bērnam, atzīsti viņa taisnību, atvainojies viņam, ja biji netaisns, – tā tu parādi labu piemēru. Un agri vai vēlu viņš atbildēs tieši tāpat. Piekrīti?" aizdomāties par to, kā tu sarunājies ar savu atvasi, mudina psiholoģe Kesa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
