Jautājums psihologam no grūtnieces: Man nepatīk, ja aiztiek manu vēderu  (1)

"Šādu jautājumu, kas visbiežāk līdzinās uzstājīgai prasībai, grūtniecības laikā dzird katra topošā mamma, turklāt ne reizi vien. Tas var būt saistīts arī ar kultūru, jo pastāv uzskats: ja sieviete pieskaras grūtnieces vēderam, tad, visticamāk, arī viņa pati paliks stāvoklī.

Lielākā daļa topošo mammu mierīgi reaģē uz pastiprināto uzmanību, taču dažas sievietes apnicīgie, bet dažreiz pat bez īpašām ceremonijām izteiktie jautājumi, kaitina. Ir sievietes, kuras šā iemesla dēļ pat atsakās iet ciemos, tikties ar draugiem un piedalīties lielākos ģimenes pasākumos. Šādam, šķietami kardinālam lēmumam, kā arī asai reakcijai, ko it kā diktē iekšēja pretošanās, ir tiesības pastāvēt. Tiesa, jautājums vairāk ir ne par to, vai tas ir normāli, bet gan par to, ka tieši tev ir grūti pateikt "nē". Iespējams, tu baidies, ka tavs atteikums tiks interpretēts kā neuzticēšanās vai necieņas izrādīšana.

Jā, vēders, īpaši tad, kad to jau ir grūti noslēpt zem kleitas, ar savu izmēru un formu burtiski uzprasās uz komplimentiem un glāstiem. Arī to nepamanīt ir neiespējami, tādēļ daudziem no mums ir grūti noturēties pretim savai iekšējai un pat neapzinātai vēlmei to paglāstīt.

Ja atmetam pazīmes, tad tam var atrast vienkāršu izskaidrojumu: kad mēs pieskaramies grūtnieces vēderam, sirds dziļumos mēs vēlamies vienu – pieskarties noslēpumainajam dzīves sākumam. Kā zīlniece pieskaras savai kristāla bumbai, cenšoties nolasīt likteni, tā arī mēs ceram iegūt īsu, bet pilnībā mistisku pieredzi.

Tomēr topošajām mammām netraucē, ja pašām ir savs viedoklis par šo jautājumu. Grūtniece kopumā un viņas vēders it īpaši ir ļoti ievainojami un neaizsargāti. Un topošā mamma to saprot vairāk nekā pārējie. Jo lielāks kļūst viņas vēders, jo bailes to traumēt var kļūt spēcīgākas. Tādēļ ir pilnīgi dabiski, – jo tuvāk dzemdības, jo vairāk sieviete domā par to, kā sevi un mazuli aizsargāt no potenciālajiem riskiem.

Fakts, ka apkārt ir cilvēki, kuri par to neaizdomājas, šos riskus ignorē un burtiski pa varītēm vēlas pieskarties sievietes vēderam, grūtnieci var satraukt un pat nokaitināt. Pēc būtības šāda reakcija tiek dēvēta par pašsaglabāšanās instinktu. Ne velti dabā daudzi sugu dzīvnieku mātītes cenšas šajā laikā dzīvot atstatu no citiem, lai lieku reizi nerādītos acīs nedz ienaidniekiem, nedz sugas brāļiem. Bet mums, cilvēkiem, uzstājīga vēlme pieskarties grūtnieces vēderam, var tikt novērtēta kā neapzināta fiziska agresija attiecībā pret bērnu vai personīgo robežu pārkāpšana.

Ja tev personīgi ir nepatīkami šādi pieskārieni, tev ir tiesības atteikt. Protams, vīram un pašiem tuvākajiem radiniekiem labāk gan to ļaut darīt, jo tomēr viņiem ir vistiešākā saikne ar tavu topošo mazuli un viņi tev vēl tikai labu. Savukārt, kas attiecas uz cilvēkiem, kuri neietilpst tavu pašu tuvāko cilvēku lokā, tev nav jādod viņiem šāda privilēģija. Tā arī viņiem vari pateikt: "Piedodiet, man nepatīk, kad aiztiek manu vēderu. Atļauju to tikai vīram!"."