Ne visi var būt ģēniji: kā ar skaidru galvu apjēgt sava bērna 'griestus'  (1)

Mēs dzīvojam panākumu kulta apstākļos. Tev jābūt veiksmīgam visur un it visā. Bet panākumi ir izredzēto lieta, tādēļ cītīgi jāstrādā, lai tos gūtu un nopelnītu. Un tādēļ arī mēs, vecāki, bērnus jau no autiņu vecuma gatavojam labākai dzīvei. Dažreiz pat sevi un uzmanību, ko varētu veltīt bērnam, aizstājam ar vēl papildu nodarbībām vokālajā dziedāšanā vai matemātikā, mācībām ārzemēs, noslogojot bērna grafiku līdz pēdējam, situāciju "Ihappymama" ieskicē psiholoģe Katerina Demina.

Mūsdienu pasaule sniedz tik daudz iespēju un mēs ļoti vēlamies, lai mūsu bērni to visu varētu izmantot. Un, protams, jūtamies sarūgtināti, ja mūsu titāniskie pūliņi nesniedz gaidīto rezultātu. Mūsu bērns negūst vai arī nemaz nevēlas sasniegt kaut ko, vai arī neiztur šo lielo slodzi. Kāpēc? Vai mēs par maz esam centušies vai arī bērni nav pateicīgi? Bet varbūt mūsos visu šo laiku ir runājušas mūsu ambīcijas, aiz kurām mēs atsakāmies saskatīt savu bērnu, kurš domā un jūt pavisam ne tā, kā vecāki?

Kā ar skaidru prātu apjēgt sava bērna spējas? Šis jautājums rodas, kad vecāki secina, ka, rupji runājot, viņu investīcijas neatmaksājas. Spēki, nauda, laiks, cerības – tas viss ieguldīts bērnā. Tūkstošiem eiro 12 gadu laikā. Ieskaitot privātskolotājus, visas brīvdienas… Bet, lūk, atdeve kaut kā nemaz neiepriecina.

Ar visiem pūliņiem bērniņu "izvilki" līdz elitārās un prestižās skolas izlaidumam, bet viņš pat līdz pirmajai sesijai augstskolā netika. Vai arī tika, pēc tam klusītēm nozuda, pēc tam vēl gadiņu vai pusotru turpināja ņemt naudu mācībām, bet tad pēkšņi paziņoja: "Tas nav man". Skumji un aizvainojoši, vai ne? Un ko ar viņu darīt? Kur mēs kļūdījāmies? Kurā brīdī mēs kā vecāki esam pārvērtējuši viņa iespējas? Domājām, ka viņš mums ir – "ohoho", bet izrādījās – "aijaijai". Vai tieši pretēji, nenovērtējām, un mūsu nenoslīpētais briljants, kā izrādījās, visu bērnību veģetēja globālajā izglītības procesā, bet nu jau laiks ir zaudēts uz neatgriešanos un atkal jau – "oi". Pastāv vairāki atskaites punkti, kā mēs saprātīgi varam novērtēt bērna reālās iespējas, un, nepieciešamības gadījumā, arī veikt kaut kādas korekcijas.

Nu nebūs viņam garlaicīgi, ir pārliecināta psiholoģe Demina. Visas iepriekšminētās spējas, kas liecina par apdāvinātību, runā vien par to, ka dzemdības bijušas veiksmīgas, bērns ir vesels. Vienkārši uz pārējo 80 procentu bērnu fona, kuriem varbūt nav tā paveicies, normāla runas attīstība izskatās kā brīnums. Un normāla interese pret skaņām, cipariem, pret zīmēšanu – tieši tas pats. Lai gan visi nopietnie pētījumi par bērnu attīstību sniedz tikai vienu vēstījumu: bērnība dota tādēļ, lai spēlētos, draudzētos, kāptu, līstu, lauztu un būvētu, slimotu, dusmotos, baidītos un iepazītu pasauli. Nevis tādēļ, lai mācītos gramatiku vai matemātiku.

"Pie manis uz pieņemšanu atveda piecus gadus vecu meiteni, kuras darba diena ilgst 12 stundas. Un nezin kādēļ viņa katru dienu krītot histērijā, lai mēģinot noskaidrot, kāpēc tā. Pirmais vilinājums, ar kuru jātiek galā vecākiem, izskatās šādi: mums ir apdāvināts bērns, viņa spējas ir jāattīsta. Jā, patiešām mēdz būt ģeniāli bērni, kuru visi garīgie un intelektuālie spēki burtiski ir koncentrēti ar kādu vienu uzdevumu: mūziku. Vai zīmēšanu. Vai baletu. Ja tu redzi, ka bērns ir koncentrējies uz kaut ko vienu, visu savu brīvo laiku velta tikai treniņiem šajā nodarbē, skaidri virzās tikai uz šo vienu pusi – nu ko gan. Varu tev tikai līdzi just. Tagad tev patiešām nāksies to atbalstīt un attīstīt. Tērēt milzu līdzekļus – gan materiālos, gan garīgos, lai kaut kad sajustu to sajūsmu un tirpiņas pār muguru, skatoties uz savu ģeniālo atvasi," visai skarbi izsakās psiholoģe.

Kam jāpievērš uzmanība agrīnā bērnībā? Pirmkārt, fiziskajai un īpaši – neiroloģiskajai veselībai. Paskaties, kā tavs bērns staigā, kā tur dakšiņu, vai viņš mierīgi guļ, kā reaģē uz režīma izmaiņām. Ir virkne rekomendāciju, painteresējies par vecumposmu attīstības normām. Šajā vecumā viņam jāspēj pārvaldīt savs ķermenis, jāiemācās dzīvot ģimenē, kontaktēties ar vienaudžiem. Viss pārējais – pēc tam. Ļoti uzmanīgi piefiksē, kas viņam raisa interesi, ar ko viņš spēj nodarboties pats un kādas lietas viņu pievilina. "Ar šo es nedomāju elektroniskās spēles un multfilmas, kā tu jau nojaut. Tev vēlāk noderēs šī informācija, kad mēģināsi noteikt mācību profilu," rekomendē Demina.

Piemērs. Kādai meitenei ļoti patika spēlēties ar lellēm, skolās, gatavot ēst, uzkopt māju (sākumā ar mantām, bet vēlāk jau ar īstām lietām), izkrāsot apģērbu pēc trafaretiem, taisīt manikīru, izšūt, auklēt mazuļus. Viņai riebās sacensības, galda spēles ar uzvarētāju, skaļš troksnis, lego konstruktori, sporta spēles. Viņa plānoja kļūt par skolotāju, menedžeri, dizaineru, direktori. Bet kļuva par speciālo psihologu, kurš strādā ar bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi, viņa veica pētījumus.

Bet vienai citai meitenei patika pastāvīgi zīmēt (nevis izkrāsot, bet radīt zīmējumus), organizēt uzvedumus, taisīt sienas avīzes, lasīt, gatavot dažādus rotājumus. Bet nepatika darīt visu pēc standartiem, sacensties, konkurence, monotons darbs, kārtība, steiga, mazi bērni, dzīvnieki. Tagad viņa studē arhitektūru. Viss taču ir saredzams, ja vien uzmanīgi skatās, tā uzskata psiholoģe.

Liels skaits bērnu nespēj normāli mācīties tikai neiroloģisku problēmu dēļ: disleksija, uzmanības deficīta sindroms, disgrāfija. Bet tas vēl nav gala spriedums. Ja laikus tas tiek atklāts, nodarbības ar neirolopsihologu var situāciju vērst par labu.

Šeit atradīsi rakstu par dažādiem mācīšanās traucējumiem, tostarp disleksiju.

"Es vispār rekomendētu – ja ir kādas problēmas ar mācīšanos, sākumā aiziet uz diagnostiku pie neiropsihologa, bet tikai pēc tam, ja nepieciešams, algot privātskolotāju. Jo sākumskolas programma pilnībā ir pa spēkam ikvienam, ja ir grūtības – jātiek skaidrībā. Vai arī jāsamierinās ar sliktām atzīmēm. Es samierinātos. Bet, lūk, tu, pieņemsim, esi jau pakonsultējies ar visiem, secinot, ka nekādu iemeslu nav, lai bērns negūtu panākumus, bet viņš vienalga turpina mācīties "kā pa celmiem". Varbūt viņam ir garlaicīgi, varbūt ir sarežģītas attiecības ar klasesbiedriem," pieļauj psiholoģe.

Viņa arī visai skarbi izsakās, ka "vecākiem ir šāds riebīgs ieradums laist pasaulē vēl bērnus, precēties, šķirties, mainīt darbu un dzīvesvietu". "Mirst omītes, vectētiņi un mīļotie kāmīši. No pastāvīgi ieslēgtā televizora caurām diennaktīm histēriski prognozē pasaules galu un varas krišanu. Tas viss kopā var spēcīgi pārslogot bērna centrālo nervu sistēmu un operatīvo atmiņu. Bet jums, vecāki, vajadzīgi sasniegumi. Tāpēc, ka jums pašiem ir bail, jūs esat trauksmaini, viss ir neparedzami, jūs esat noguruši un vēlaties vismaz par kaut ko papriecāties," skaidro psiholoģe.

Bet atkal – palūkojies apkārt! Kas patiesībā interesē tavu pusaudzi? Vai viņš dzīvo savu dzīvi vai to ideālo, nereālo, kuru viņam izdomājuši vecāki? Vai viņš vēlas kļūt par juristu vai fiziķi, vai arī tu domā, ka nākotnē pēc šīm profesijām būs pieprasījums? Šīs, lūk, ir standarta lamatas "puika spējīgs, bet slinks", no kura tiek izdarīts secinājums un pastāv tikai viena izeja: piespiest, pabikstīt. Vai no tām var izbēgt? Var, tā uzskata psiholoģe Demina.

Ir tikai jāpieliek pūles un jāatzīst, ka, lūk, šis tavs mazulītis jau ir cits cilvēks. Tas ir daudz grūtāk, nekā sākotnēji šķiet. "Kad es vecākiem konsultāciju laikā piedāvāju kaut vai tikai iedomāties sevi šajā konstrukcijā, parasti pirmā reakcija ir: "Jā, protams, mēs pilnībā piekrītam jums". Bet pēc tam: "Nu jā tad tā? Mēs taču vēlamies viņam tikai visu labāko. Mēs taču viņa dēļ cenšamies. Kas no viņa izaugs?" Dievs vien zina. Varbūt tetovēšanas meistars, varbūt vēl kaut kas. Un?," retoriski vaicā psiholoģe.

Bet, lai mierīgi paziņām paziņotu, ka tavs dēls nekur nav iestājies un nemaz netaisās to darīt, ir jābūt par sevi ļoti pārliecinātam cilvēkam. Lai tavs iekšējais tēls nebūtu atkarīgs no tā, ko sasnieguši tavi bērni.

"Es to domāju, kad saku "viņš ir cits cilvēks". Manu bērnu sasniegumi praktiski neko nepasaka par mani kā mammu. Galvenokārt tie parāda, kā izplatījušies gēni un kādā noskaņojumā tajā dienā bijusi vecmāte. No mūsu audzināšanai veltītajiem pūliņiem ir atkarīgi tikai 10 procenti, kas, piekritīsi, nevar pietiekami ietekmēt rezultātus. Ne visiem nepieciešams iegūt augstāko izglītību. Ekonomikas jomā strādā neliels procents ar cilvēkiem, kuriem piemīt abstraktā domāšana, katastrofāli trūkst šādu profesionāļu. Un pats skumjākais, ka mūsu bērni, visus spēkus zaudējuši augstskolās, pēc tam vienalga atgriežas pie tā, ar ko vispār vajadzēja sākt: savu interešu apzināšanas, lai nodarbošanās ietu pie sirds, pie kaut kā tāda, ar ko cilvēks būtu gatavs nodarboties arī bez atalgojuma. Lūk, šie arī ir viņa reālie griesti," uzsver psiholoģe.