Psiholoģe: jebkāda vērtēšana traucē bērnam izaugt par optimistu  (5)

To "Parents" atklāj psiholoģijas doktore Elēna Krascova, piedāvājot iepazīties ar pieciem, pavisam elementāri izpildāmiem padomiem.

Jebkura, arī pozitīva, un arī negatīva atzīme jeb vērtējums bērnā grauj optimismu. Ja tu visu laiku slavēsi bērnu, viņš baidīsies, ka nākamreiz viņam tik labi neizdosies, un vērtējums vairs nebūs tik augsts. Arī kritika neveicina bērna attīstību. Tad ko darīt – ja ne slavēt un nerāties? Centies pārslēgt bērna uzmanību. Piemēram, kad viņš pie tevis atnāk ar saviem zīmējumiem, painteresējies, kas tajos attēlots (pat tad, ja tajos viss ir skaidri saprotams). Pēc atbildes saņemšanas izrādi pārsteigumu: "Patiešām?! Es domāju, ka tā nav pils, bet parasta māja".

Palūdz bērnam pierādīt, ka zīmējumā attēlota tieši pils, pavaicā, kas tajā dzīvo, ar ko šie personāži tagad nodarbojas. Var pat bērnam norādīt, ka tu šo pili uztvēri kā parastu māju, jo nav redzams tās tornis. Šādā gadījumā bērnam būs stimuls iemācīties zīmēt tornīšus. Tādā veidā, no vienas puses, tiek pārslēgta bērna uzmanība, bet no otras puses – tu radi viņam motivāciju savas spējas attīstīt arvien tālāk.

Atceries, ka mazulis iepazīst pasauli, mācās izteikt savas emocijas, kontrolēt savu uzvedību, tikai mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem. Tieši šī komunikācija visam piedod jēgu, ka bērns sev apkārt redz pasauli. Tā var būt emocionāla komunikācija, kad bērns sēž, vienkārši apskāvies ar tevi. Šādos brīžos, kas ir ļoti svarīgi, bērnam rodas uzticēšanās pasaulei. Tā var būt arī jebkura kopīga darbošanās, kad jūs abi zīmējat, lipināt pelmeņus, lasiet kopā, skatieties multfilmas u.t.t. galvenais – atceries, ka bērns sagaida, lai tu saredzētu un atbalstītu viņa intereses un lai viņa dzīve ar tevi būtu interesanta.

Šis padoms izriet no iepriekšējā, un arī tas ir saistīts ar fiziska kontakta nodibināšanu. Protams, mazulis saskarsies ar dažādām neveiksmēm – skrēja un nokrita, sasita celīti, gribēja uzvelt sniegavīru, bet neizdevās, izgāja uz skatuves, bet aizmirsa dzejolīti… Protams, var bērnu sarāt vai mierināt: "Nekas, pāries" vai "Met mieru tam sniegavīram, salipini no plastilīna". Bet var arī piedāvāt konstruktīvu risinājumu, piemēram: "Nāc, kopā paskatīsies, kāpēc tu tur nokriti!", "Nāc, uzvelsim kopā sniegavīru!", "Iemāci man lipināt bumbiņas, man neizdodas". Redzēsi, cik ātri nožūs asaras, un mazulis ar prieku atkal skries, lipinās dažādas figūras, skaitīs dzejoļus… Turklāt nākamajā neveiksmes reizē bērns jau pats sevi spēs mierināt: "Nekas, es iemācīšos!" Gan sniegavīru uzvelšu, gan dziesmiņu nodziedāšanu, un mājiņu uzzīmēšu".

Fantazēšana paplašina robežas pasaulei, kurā bērns dzīvo. Bet vēl prasme fantazēt ir lielisks līdzeklis, kā vieglāk tikt pāri neveiksmēm. Turklāt tieši fantāzija un iztēle bērnu spēj padarīt par īstu burvi. Un tad viss kļūst jautrs un interesants: briesmīgais pārstāj būt briesmīgs, nepatikšanas izrādās pārvaramas, garlaicīgais var izrādīties aizraujošs, bet tu pats – no mazas, neaizsargātas un vārgas būtnes vari pārvērsties par visu varošu.

Rotaļas un spēles, salīdzinot ar iztēles radīšanas iespējām, sevī slēpj daudz aktīvāku raksturu. Un te ir jāsaprot, ka spēlēties var un pat to noteikti vajag darīt – ne tikai ar rotaļlietām, un spēli nevar ierobežot ar kādām noteiktām robežām vai stingri norobežotā vietā. Un nevajag pievērst uzmanību uz to, ka svētkiem paredzētais galdauts vai jaunais čemodāns tiek izmantoti kā vietas, kur var paslēpties. Un galvenais – spēles vienmēr ir ne tikai interesantas, bet arī jautras. Bet, savukārt, jautrība un prieks ir nenoliedzami optimisma pavadoņi. Tādēļ aizmirsti par krīzi, pasaules problēmām un ikdienišķām nepatikšanām, un paraugies uz pasauli ar sava bērna acīm. Kopā ar viņu arī pats kļūsti par optimistu, kaut vai tikai uz laiku!