Foto: PantherMedia/Scanpix
Ir bērni, kuri jau no 1. klases paši apzinīgi izpilda visus skolā uzdotos mājasdarbus, bet ir tādi, kurus visai grūti piespiest tos izdarīt. Turklāt savlaicīgi un vienā piegājienā. Citi dīžājas pa krēslu, dara visu ko citu, tikai ne pievēršas skolas mācību grāmatām. Lūk, palūkosim, vai vispār iespējams mājasdarbus pildīt ar prieku un kādai jābūt vecāku lomai šajā procesā!

Viens piemērs no dzīves: Andris sēž, zemu noliecies pār mājas darbu burtnīcu, un koncentrēti raksta savus pirmos ļodzīgos burtus. Viņam blakus ar sakošļātu dzēšgumiju sēž mamma un uzrauga viņa centienu rezultātu. Zīmes, ar kurām viņa nav apmierināta, viņa uzreiz nodzēš. Dusmīgs un saniknots Andris izbeidz strādāt un atsakās pabeigt uzdevumu.

Daži vecāki pārāk centīgi mēģina palīdzēt bērnam, izdzēšot burtnīcā vai pat izpildot visus mājasdarbus. Iejaukšanās katrā sīkumā var bērnam atņemt drosmi un kavēt viņa paša iniciatīvu. Lietderīgāk būtu, ja vecāki mājasdarbus uztvertu kā bērna lietu un kā treneri rūpētos par labu pamatnoteikumu ievērošanu, uzsver Labklājības ministrijas speciālisti informatīvajā materiālā "Vēstules vecākiem". Tas ietver arī stabilu darba vietu, kas ir gaiši un labi apgaismota, kur savus uzdevumus bērns var veikt pēc iespējas netraucēti. No turienes būtu jānovāc lietas, kas novērš uzmanību, piemēram, komiksi, radio, televizors, spēļu konsoles vai rotaļlietas, lai bērns nemēģinātu tām pievērsties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!